Anime "Akira" sākās ar apokalipsi, kas mani tai piesaistīja jau ar pirmajiem kadriem. Nedaudz atgādina sapņus, kādus pieredzu pēdējā laikā - industriāla attīstība un ekonomisks uzplaukums ir īslaicīgs, jo korupcija, likumu vara un tiesībsargājošās institūcijas ir apvienotas visaptveroša totālās kontroles mehānisma ieviešanai.
Tomēr sabiedrības sabrukums šajā filmā ir tikai blakusefekts. Galveno vēsti nes ideoloģiskais vai varbūt pat reliģiskais aspekts par neizmērāmo spēku, kas ir katrā no mums un kā dēļ mēs pastāvam.
Vienīgi, kā jau anime žanrā pienākas, neizmērojamais spēks nonāk parasta jaunieša rokās, kuru visu filmu pavada viņa draugi, ātri motocikli, nākotnes arhitektūra un absolūta un bezjēdzīga vardarbība. To filmā realizē gan labie, gan ļaunie, gan sižetā tieši neiesaistītie. Asinis šķīst bagātīgi, taču pēc labākajām mangas tradīcijām neizpalikt arī no orgānu/ķermeņu deformācijām.
Tomēr līdzīgi kā Kubrika "2001. A Space Odyssey" arī šai filmai ir milzīgs fanu pulks, kurš no šīs režisora Katsuhiro Otomo 1988. gada filmas joprojām mēģina atšķetināt jaunus un jaunus simbolus. Ne velti arī "Matrix" ir ietvertas vairākas atsauces uz šo anime.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru