Fotogrāfijas

Fotogrāfijas tik perfekti aizvieto manu neesošo atmiņu, ka vairs negribu bildēt un vēl mazāk pārskatīt jau esošās. Katra fotogrāfija aicina atgriezties laikā ar spēju acīs iebāzt tikai pašu labāko, kas noticis.

Es vairs savai atmiņai neticu.

Spēlītes

Izmet kauliņus.. ej divus gājienus līdz nonāc zaļajā aplītī.. bet manas kārtis rāda ercena astotnieku kopā ar pīķa desmitnieku, tāpēc tagad tavs šaha zirdziņš var izlekt dubultu gājienu.. mana kārta griezt apli un, hop, tu lēnām un uzmanīgi izvelc koka klucīti no pašas Jenga torņa apakšas, apdzenu tavu zeltīto kauliņu pa klauna kāpnēm, bet tu neatpaliec, atminot pareizos vārdus Aliasa kartītē un jau atkal atgūstot savā īpašumā Monopola vērtīgāko zemes gabalu..

Acis zib, spēle izsauc traku siržu skrējienu pa lauciņiem, apejot un iemānot lamatās un brīžiem aiztraucot pa priekšu, tad atkal pārdomāti iepaliekot, bet ne brīdi nenolaižot skatienu no otra. Nav kur iespringt, šai spēlei nav uzvarētāja un laika limita. "Dīvaini," nodomāju un nodomā arī tu, bet spēlēs bez noteikumiem tikai paši esam gājienu limita noteicēji..

met! :)

TO KILL

nekas tā nenogalina kā vienaldzība.

neesmu vienaldzīgs, bet kaut kas ir jānogalina, lai pasaule kļūtu labāka visiem.

viva la beaute

Jo vairāk attālinos no cilvēkiem, jo vairāk izbaudu lietu skaistumu. Un jā - skaists ir viss vienkāršais, racionālais un vienlaikus ...tik bezjēdzīgais.

Man patīk līnijas ēkās, mašīnās un uz sienām, es esmu iemīlējies pilsētas plānojumā, luksaforu shēmās un cilvēku plūsmā no rīta pār tiltiem.

Mani sajūsmina pārmaiņas darba telpas iekārtojumā, datora dūkoņa un mana velosipēda silikona lukturīši par 3.50 gabalā.

Vēl man patīk pusstundu garas telefonsarunas par globālo politiku un vēsturi, baltijas pērles filmas visas nakts garumā par japāņu kappu un attiecībām, kuras kārto nauda.

Cilvēki pamazām kļūst par garšīgu piedevu piesātinātai dienai. Vairāk nevajag.

Gribu

Gribu, lai dienās, kad sarkani mākoņi aizklāj manas debesis, tu man melo, acīs skatoties.

Melo tā, lai ticu tev.

Melo tā, lai neticu sev.

Overtime playing

Visu dienu gribēju piezvanīt. par vēlu.

Piezvanīju. Bet nepareizi.

Man klusumu

Tādu dienu dēļ kā šī, pašnāvība šķiet asprātīga izklaide - ja iedvesma atļauj, var pat pielietot radošu izdomu aiziešanai. Reiz Rīgas Laikā lasīju "Kas ir dzīve? Tā ir cīņa starp esību un nebūtību. Un dzīve ne ar ko neatšķiras no nāves - tas ir process. Kas ir nāve? Nezinu. Tā ir cīņa starp esamību un nebūtību. Man nāve ir miers."(1)Es gāju otrajā klasē, kad to pirmoreiz izlasīju, un atzīšos, ka ne reizi vien esmu stāvējis uz balkona malas un skatījies uz betonu tur lejā ar domu: "Tas taču būs ātri un skaisti." Vēl ne reizi vien esmu pārlasījis minēto citātu, ikreiz saprotot to citādi, bet tuvi.

Pirms pusstundas sēdējām ar Jāni Dziesmusvētku parkā un vērojām kā pīles tumsā sapeldējušas apkārt diedelēt cigarešu končikus. Jānim esot problēmas..neko nedzirdēju. Šodien man ir vienalga, šodiena ir diena, kādās, reiz mazāks būdams, stāvēju uz balkona. Nekad ne priekš kāda cita, bet sev.

Šādās dienās ap sevi sadzenu biezu pāļu žogu, kuram ne apiet, ne pārlekt, ne pa apakšu iespraukties. Tajā labprāt esmu viens, jo viens mēs esam ikkatrs vienmēr, tikai par katru cenu mākslīgi gribam piesaistīt arī citus, ko nu man darīt neļauj žogs. Un labi ka tā, jo pietiekami labs es neesmu pat sev. Šodien iegriezu sevī tik dziļi, ka vēl vismaz gadu nevarēšu smieties aiz sāpēm. Bet labi, ka pāļi. Kliedzienu nedzirdēja tālāk kā blakus esošie. Bet blakus, ak jā - tukši norakstītie plasmasas krēsli.

Iegriezu un smējos - tāda brīvības sajūta, saplūstot asarām ar smiekliem, sāpēm ar klusumu apkārt un man ar nazi. Bet dienām kā šodiena tas piederas. Dienām kā šodienām piederas viss, ko var izkliegt. Un šodien kliedzu uz sevi. Klusumā. Jo gan nāve, gan dzīve ir miers un cīņa.. Man der.


(1. - http://www.rigaslaiks.lv/Read.aspx?year=1994&month=5&page=26)

Logs(i)

Kas es tev, šo rindu nejaušais vai jaušais lasītāj, esmu? Otrs indivīds ar savām dīvainībām vai pārliekajām normalitātēm. Varbūt kāds, kas reiz tev atklājis ārkārtīgi daudz par sevi, varbūt nekas - tukša apjausma, kuras vienīgais saturs ir netverams šī ieraksta vai citu neskaitāmo personisko un anonīmo profilu radīts tēls.

Es neprotot manipulēt ar cilvēkiem. Ha, protu! Kā gan citādi izskaidrojams tas, ka tajos, kas mani nepazīst, man lielākoties jau ir izdevies radīt par sevi pozitīvu iespaidu. Daži tādu arī saglabā un papildina, citi viļas. Bet vai tā ir mana problēma? Nē, jo nemānos - es esmu es. Ja es savu tēlu veidoju par to piedomājot, tātad tas esmu es. Kopš man ir iepaticies koncepts par cilvēku kā brendu (zīmolu, ja tev tā labāk patīk), esmu ievērojis, ka man dažkārt ir svarīgāks mērķis un rīcība, kā rezultāts, līdzīgi, kā ir svarīga veļaspulvera reklāmas kampaņa un tā patēriņš, bet neviens nepārbauda, vai tas patiešām garantē žilbinošāku galarezultātu par konkurentiem. "bet tas taču arī ir svarīgi..." ..jē, jē, jē..

Bet runa nav par manipulāciju. Pārfrāzējot un varbūt pat izmainot tās vārdisko nozīmi, internets ir radījis pasauli, kurā cilvēks var sevi radīt no jauna. Varbūt tas iespējams vairākkārt, bet es palieku idejas, ka arī tas ir vienreizēju darbību kopums. Neviens, ja vien nav ļoti tuvās attiecībās, otru nespēs izprast līdz galam. Fakts. Bet šo izprašanas simulāciju gadījumos, kad tuvāki kontakti ir sociālu normu ierobežoti vai neiespējami, var nospēlēt internetā ievietotā informācija neatkarīgi no tās veida. Ja sešdesmitajos gados sāka radīt karu un politisko notikumu simulācijas TV, tad tagad ikviens cilvēks ar interneta pieeju ir apzināti vai mazāk kvalitatīvi radījis simulakru pats sev.

Un ko es daru, rakstot šo bloga ierakstu? Turpinu veidot savu simulakru izmantojot vienu no lodziņiem, ko piedāvā interneta šķietami nebeidzamās iespējas. Taču apzinos simulāciju trauslumu, tāpēc ceru, ka to uztvērēji apzinās robežu starp īstenību un vīziju, lai reiz neviltos.

Maijs

Kārtējais pārmaiņu pavasaris.

Jauna darba vieta, jauni kolēģi, pēc ilgas pauzes, līdz ar manu atgriešanos Rīgā, apritē atgriezušies pāris vecie kontakti, maz laika un, šķiet, ..maz laimīgu smaidu apkārt.

Kopumā vēl vairāk laika domām par to ko gribas, par to, ko vēlos sasniegt tuvākajā laikā. Gribu riteni - ha, tieši šādu pat vēlmi esmu piefiksējis blociņā, kad man bija 12 gadi un man atdotais mammas vecais saliekamais vairs nespēja konkurēt ar brāļa jauno bmx. Gribu dzīvokli, kurā rītos iespīd saule un vakaros nesagaida ne krēslains drēgnums, ne smacējošs karstums. Gribu brīvus vakarus, kuros pastaigāties, jo citādi dzīvošanu klusajā centrā izbaudu vien tajos retajos mirkļos, kad jāskrien uz kādu tikšanos. Dažkārt atkal sagribas mašīnu, bet ikdienā tā sagādā tik daudz nevajadzīgu problēmu, ka tā lai paliek iedomāto vēlmju sarakstā.

Konta bilance ir pāris lati līdz sazin kad gaidāmajai algai, bet jau tagad esmu mīnusos. Bet mīnusi bija tā vērti - Gruziju bija jāredz un vēlos atgriezties, sajutu tai zemē kaut ko tuvu, ne tā kā daudzviet citur.

Ko vēl gribu - izprast cilvēkus sev blakus, lai es nebūtu apgrūtinājums.

Smarža

Ir tā saldi vilinošā smarža, kas izsauc iekšēju vibrāciju, tādu kā smeldzi, skumjas un kaut ko patīkamu vienlaicīgi. Kā atverot skolas laika atmiņu kladi vai ieejot omītes istabā, kur joprojām stāv viņas lietas.
Pārskatīju bloga ierakstus, te pat nav ko pārskatīt..acīmredzami esmu ienācis tikai melnajos momentos. Iegāju arī citu publiskotajās domu pasaulēs, ierakos pāris interneta piedāvātajos informācijas avotos un pārņēma smeldzīgā smarža, kas tomēr liek pasmaidīt par to, cik viss ir paredzams, cik viss ir vienkāršs un tai pat laikā nemaināms. Visi sapņo, bet spilgtāk acīs iekrīt tie, kas atkal un atkal cenšas neatkārtot reiz pieļautas kļūdas. Kā es pats.

Šovakar bija interesanta skype saruna ar reiz labu draugu, meiteni, kas gadiem ilgi un joprojām ir uzticīga savam vienīgajam, kurš viņu čakarē kopš zinu viņus. Ir mainījies daudz, bet ne viņas uzticība savam izredzētajam un viņa klasiski nodevīgā daba. Stulbi. Bet ne tajā ir sāls. Pēc ilga laika, šķiet, pat diviem vai trim gadiem mūsu saruna bija precīzi tāda pati, kāda tā bija toreiz. Iemesls - kaut manā dzīvē mainījies ir tik daudz, es par to nerunāju. Nerunāju toreiz un nerunāju tagad. Šķiet viņa tāpat zina, kā man iet, no vadlīnijām, kuras pametu. Tik pats konstatēju, ka ne viņai, ne arī kādam citam spēju pateikt vairāk, kā manis paša novilktā robeža atļauj.

Šī atklāsme pašam vēl vairāk norāda, ka laikam pietiks, pietiks meklēt to otru ar kuru dalīties, ja nemaz to neprotu darīt un attiecīgi neko nesaņemu pretī. Vismaz ne pietiekami.

Ar nepacietību gaidu aprīļa beigas. Uz brīdi gribu aizmukt no šejienes sajūtām, šīs skumji smeldzīgās smaržas, un domāju, ka tas varētu izdoties, klīstot pa citu valsti, kur ik diena varētu būt pārbaudījums gan garīgajai, gan fiziskajai varēšanai. Klīšana pa ceļu novērš domas un izvirza citas prioritātes. Tas ir pārbaudīts un jāpārbauda vēl.