29.3.16

Dzīvums


Vienu pēc otras izlasīju divas žurnālistu grāmatas. Katra no tām ir par savu tēmu, rakstīta citā žanrā un citādi uzrunā lasītāju. Pirmā bija Mika Koljera pirms mēneša man personīgi uzdāvinātā "Baltic Byline", otra - Imanta Liepiņa "Ukraina. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija".

Koljera grāmatai piemīt jau gaidīts svaigums - tā ironiski paskatās uz Latvijas sabiedrību. Atšķirībā no viņa pirmās grāmatas "Ceturtais lielākais Latvijā", kurā Koljers iesmēja par politisko vidi, šajā viss ir vēl daudz pazīstamāks un, iespējams, tāpēc jo spilgtāk izjutu viņa ironiju. Viņš raksta par Latvijā strādājošo žurnālistu ikdienas aizkulisēm tik dzīvi, ka sajūta - es šo vietu vai situāciju pazīstu. Patiesībā viņa satīra tik burvīgi paņem, jo ir patiesa. Pieļauju, ka nebūdams žurnālists, kāds cits to nemaz nesaprastu.

Liepiņa grāmata savukārt ilgi nostāvēja uz galda. Zināju, ka tas ir dokumentāls Ukrainas Maidana un Krievijas okupācijas atspoguļojums, kurā jau tāpat darba dēļ pēdējos divus gadus dzīvoju. Tagad pieķēros un izlasīju divās dienās. Spēcīgi. Un atkal jau tāpēc, ka patiesi. Ja nebūtu dumjo atkāpju par Latviju, šī noteikti būtu vērtējama kā obligātā literatūra par to, kas ir valsts, kas ir patriotisms un cik vājas patiesībā ir lielvaras, kuras darbojas uz bandītisma pamatiem.

Abās vienojošais bija žurnālists, kurš, lai arī būdams atšķirīgā vidē, tomēr vēro reālus notikumus ap sevi, un grāmatā beidzot ietver to, kas paliek ārpus rakstiem - dzīvā dzīve. Nosaukšu to par dzīvumu. Tas arī abām grāmatām piešķīra garšu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru