viva la salsa

Negulētā nakts bija tas kas vajadzīgs - esmu spirgtāks par aukstā vīna litriem, kas lija nakts garumā. Tagad domāju, vai zvanīt kritušajiem, lai mostas.. :)

Man klusumu

Tādu dienu dēļ kā šī, pašnāvība šķiet asprātīga izklaide - ja iedvesma atļauj, var pat pielietot radošu izdomu aiziešanai. Reiz Rīgas Laikā lasīju "Kas ir dzīve? Tā ir cīņa starp esību un nebūtību. Un dzīve ne ar ko neatšķiras no nāves - tas ir process. Kas ir nāve? Nezinu. Tā ir cīņa starp esamību un nebūtību. Man nāve ir miers."(1)Es gāju otrajā klasē, kad to pirmoreiz izlasīju, un atzīšos, ka ne reizi vien esmu stāvējis uz balkona malas un skatījies uz betonu tur lejā ar domu: "Tas taču būs ātri un skaisti." Vēl ne reizi vien esmu pārlasījis minēto citātu, ikreiz saprotot to citādi, bet tuvi.

Pirms pusstundas sēdējām ar Jāni Dziesmusvētku parkā un vērojām kā pīles tumsā sapeldējušas apkārt diedelēt cigarešu končikus. Jānim esot problēmas..neko nedzirdēju. Šodien man ir vienalga, šodiena ir diena, kādās, reiz mazāks būdams, stāvēju uz balkona. Nekad ne priekš kāda cita, bet sev.

Šādās dienās ap sevi sadzenu biezu pāļu žogu, kuram ne apiet, ne pārlekt, ne pa apakšu iespraukties. Tajā labprāt esmu viens, jo viens mēs esam ikkatrs vienmēr, tikai par katru cenu mākslīgi gribam piesaistīt arī citus, ko nu man darīt neļauj žogs. Un labi ka tā, jo pietiekami labs es neesmu pat sev. Šodien iegriezu sevī tik dziļi, ka vēl vismaz gadu nevarēšu smieties aiz sāpēm. Bet labi, ka pāļi. Kliedzienu nedzirdēja tālāk kā blakus esošie. Bet blakus, ak jā - tukši norakstītie plasmasas krēsli.

Iegriezu un smējos - tāda brīvības sajūta, saplūstot asarām ar smiekliem, sāpēm ar klusumu apkārt un man ar nazi. Bet dienām kā šodiena tas piederas. Dienām kā šodienām piederas viss, ko var izkliegt. Un šodien kliedzu uz sevi. Klusumā. Jo gan nāve, gan dzīve ir miers un cīņa.. Man der.


(1. - http://www.rigaslaiks.lv/Read.aspx?year=1994&month=5&page=26)

Laikapstākļi

Ienīstu ...no sirds. karstu laiku un bezgaisu. labi, ka ir negaiss, kas to aizskalo nebūtībā.

..un krāsas dabā citas. vecās - rensteles mēslos.

..un smaržas gaisā. tabakas dūmu piesmēķētajā krogus telpā ienes lapu smaržu.

divas pasaules

Cik interesanti bet mulsinoši vienlaicīgi dažkārt redzēt, ka cilvēki, ar ko runāju, vai nu hroniski nesaprot, ko saku vai to ignorē un atbild/runā pavisam kaut ko citu. Gribas atkārtot jautājumu, bet iekšējā sajūta saka, ka tas laikam nebūtu pieklājīgi.

Darba specifika gan ir pieradinājusi, ka atsevišķās amata kategorijās cilvēki citādi pat nerunā, bet kad tas nonāk līdz personīgam līmenim, sajūta, ka runāju ar televizoru.

Awesome...?

Esmu pozitīvs, atvērts, izpalīdzīgs, es esmu "pareizi domājošs" un brīvs savos uzskatos, es esmu neierobežojošs un iedvesmojošs, esmu asprātīgs, gudrs, tiešs un vienkāršs, esmu lielisks sarunu biedrs un empātisks. Esmu pat atrodams ailītē pie "desmit iedvesmojošākie cilvēki tavā dzīvē". Tas viss vienas nedēļas laikā no visdažādākajiem cilvēkiem visdažādākajās vidēs. Paldies. Šķiet nebiju saticis tik daudz draugu un paziņu vienas nedēļas laikā.

Tikai...kāpēc tagad?

Dēļu grīda (p 2) - no "identitātes apokalipses"

Pamostos stikla pēļos - auksti, nepiesildāmi un cieti. Stikla drumslas griezīgi čīkst, strīķējoties viena pret otru, un asi griež manu ādu pie katras mazākās kustības. Labi, ka ir atmiņas - vēl aizvakar te bija vate un silta āda, kam pieglauzties. Tagad kā zirneklis uz visām četrām, lai nesagrieztu vēnas un pirkstus, taustos uz grīdas pusi.

Tur vēsa, simtkārt krāsota un apskrapstējusi dēļu grīda. Tai pieglaužoties var dzirdēt soļus no visas pilsētas, bet man vienalga - eļļas krāsas pārklātie koka dēļi tagad šķiet vienīgais miega patvērums.

Lyrics and her beautiful voice

Logs(i)

Kas es tev, šo rindu nejaušais vai jaušais lasītāj, esmu? Otrs indivīds ar savām dīvainībām vai pārliekajām normalitātēm. Varbūt kāds, kas reiz tev atklājis ārkārtīgi daudz par sevi, varbūt nekas - tukša apjausma, kuras vienīgais saturs ir netverams šī ieraksta vai citu neskaitāmo personisko un anonīmo profilu radīts tēls.

Es neprotot manipulēt ar cilvēkiem. Ha, protu! Kā gan citādi izskaidrojams tas, ka tajos, kas mani nepazīst, man lielākoties jau ir izdevies radīt par sevi pozitīvu iespaidu. Daži tādu arī saglabā un papildina, citi viļas. Bet vai tā ir mana problēma? Nē, jo nemānos - es esmu es. Ja es savu tēlu veidoju par to piedomājot, tātad tas esmu es. Kopš man ir iepaticies koncepts par cilvēku kā brendu (zīmolu, ja tev tā labāk patīk), esmu ievērojis, ka man dažkārt ir svarīgāks mērķis un rīcība, kā rezultāts, līdzīgi, kā ir svarīga veļaspulvera reklāmas kampaņa un tā patēriņš, bet neviens nepārbauda, vai tas patiešām garantē žilbinošāku galarezultātu par konkurentiem. "bet tas taču arī ir svarīgi..." ..jē, jē, jē..

Bet runa nav par manipulāciju. Pārfrāzējot un varbūt pat izmainot tās vārdisko nozīmi, internets ir radījis pasauli, kurā cilvēks var sevi radīt no jauna. Varbūt tas iespējams vairākkārt, bet es palieku idejas, ka arī tas ir vienreizēju darbību kopums. Neviens, ja vien nav ļoti tuvās attiecībās, otru nespēs izprast līdz galam. Fakts. Bet šo izprašanas simulāciju gadījumos, kad tuvāki kontakti ir sociālu normu ierobežoti vai neiespējami, var nospēlēt internetā ievietotā informācija neatkarīgi no tās veida. Ja sešdesmitajos gados sāka radīt karu un politisko notikumu simulācijas TV, tad tagad ikviens cilvēks ar interneta pieeju ir apzināti vai mazāk kvalitatīvi radījis simulakru pats sev.

Un ko es daru, rakstot šo bloga ierakstu? Turpinu veidot savu simulakru izmantojot vienu no lodziņiem, ko piedāvā interneta šķietami nebeidzamās iespējas. Taču apzinos simulāciju trauslumu, tāpēc ceru, ka to uztvērēji apzinās robežu starp īstenību un vīziju, lai reiz neviltos.

Maijs

Kārtējais pārmaiņu pavasaris.

Jauna darba vieta, jauni kolēģi, pēc ilgas pauzes, līdz ar manu atgriešanos Rīgā, apritē atgriezušies pāris vecie kontakti, maz laika un, šķiet, ..maz laimīgu smaidu apkārt.

Kopumā vēl vairāk laika domām par to ko gribas, par to, ko vēlos sasniegt tuvākajā laikā. Gribu riteni - ha, tieši šādu pat vēlmi esmu piefiksējis blociņā, kad man bija 12 gadi un man atdotais mammas vecais saliekamais vairs nespēja konkurēt ar brāļa jauno bmx. Gribu dzīvokli, kurā rītos iespīd saule un vakaros nesagaida ne krēslains drēgnums, ne smacējošs karstums. Gribu brīvus vakarus, kuros pastaigāties, jo citādi dzīvošanu klusajā centrā izbaudu vien tajos retajos mirkļos, kad jāskrien uz kādu tikšanos. Dažkārt atkal sagribas mašīnu, bet ikdienā tā sagādā tik daudz nevajadzīgu problēmu, ka tā lai paliek iedomāto vēlmju sarakstā.

Konta bilance ir pāris lati līdz sazin kad gaidāmajai algai, bet jau tagad esmu mīnusos. Bet mīnusi bija tā vērti - Gruziju bija jāredz un vēlos atgriezties, sajutu tai zemē kaut ko tuvu, ne tā kā daudzviet citur.

Ko vēl gribu - izprast cilvēkus sev blakus, lai es nebūtu apgrūtinājums.

Laika ziņas

Būs saulains, mainīgs mākoņu daudzums. Vakarā pēkšņa lietus šalts. Naktī orkāns.

Rīt pasaule būs cita.

bedre

Sapratu, ka blogā pozitīvais rakstās grūtāk kā negatīvais. Kāpēc? Jo pozitīvo gribas paturēt sev, bet ar negatīvo var gāzt pa sienām, ka ķieģeļi drūp, ha.

Tad nu šodien gadījās būt pie diviem večiem ciemos:

Pirmais uzņēmējs ar pieredzi, reiz ar miljoniem operējis un arī tagad nav tos pazaudējis, bet ieguldījis iespaidīgos īpašumos. Viņa sāpe - valsts. "Manam paziņam bija labs metālu bizness, vēl nupat Ventspilī. Vienā dienā ieradās dāņi un pateica, ka viņi pērk. Iebilst nevarēja, mazi bērni un sieva taču. Pārdod ar labu šodien vai atdod rīt - tāds bija piedāvājums." Rezultātā pats atradis mierīgu viesu mājas biznesu, Rīgas uzņēmējdarbības vidi pametis.

Otrais onka ar motoru galvas vietā. No kāpurķēžnieka gateri uztaisījis, pats sev ražo elektrību un, ja gribētu, vēl kaimņus ar elektību varētu apgādāt. Viņa sāpe - valsts un tās uzņēmums Latvenergo. "Man jau jauda liela, pats nespēju patērēt, bet Latvenergo neņem - vajag speciālus ģeneratorus no noteiktas firmas, vējdzirnavu spārnus no otras firmas, bet man jau viss paša taistīts. Muļķības kaut kādas. Viņi nav ieinteresēti, ka katra mājsaimniecība pati elektrību režotu." (aptuvenās vējdzirnavu izmaksas - līdz 3000Ls un par elektrības reķiniem var aizmirst līdz mūža galam)

akmens plaukstā (p 1) - no "identitātes apokalipses"

Staigāju nolaistu galvu, acis ieurbtas dubļu klātajā asfaltā, meklējot dzīvības pazīmes. Zeme ir mirusi, pēdējās dvēseles redzētas staigājam pa Sibīrijas taigām. Tā runā balsis murgos.

Tagad tur traucas vien vilciena sastāvs Maskava-Vladivastoka, kaucot kā aizšauts vilku bars. Vilki? Bļeģ, to skatiens šodien būtu smaids manām putekļu pilnajām acīm. Vilcienā visi miruši, un vienīgi mašīnista spoks ložu caurumu līdzīgajiem acu dobumiem veras pa visiem vilciena logiem vienlaicīgi. Bet lokomatīve, raujot līdzi vagonu simtus, traucas ar savu sēro un caururbjošo skaņu pa blokmāju, izdegušu sādžu un kroplu mežu klāto Sībīrijas zemi. Šķiet, tā sagrābj un aizved pēdējo ilūziju par dzīvību.

Mani mazie Talsi kļuvuši melni un nepārvarami mīnu lauki. Spējš vējš iesit puvušas rāmas smaku no reiz jau tā netīrā ezera gultnes. Deviņi pakalni..nospļauties, šī vieta iznīka ātrāk par vakuma pilno klusumu starp sekunžu rādītāja skaļajiem klikšķiem. Pulkstenis ar sen nav redzēts, vien attāla ilūzija par laiku, ko tagad nemaz neskaitu. Vien rēķinu laiku starp vienu acis saistošu objektu un nākamo. Ko redzēt jau nemaz nav - vieta, kurā uzaugu, šajā visaptverošajā melnumā nav izšķirama.

Krāsa un sāpes tagad tiek uztvertas vienādi, atzīšos - nav vairs ne viena, ne otra. Ir tikai raupjas un asas sajūtas. Ar aprupušo pirkstu ādu satveru akmeni. Mikls un dubļains. Saltajā vējā asi škautnanais iezis apžūst, un, viļājot pirkstos, to klājošā pelēkā smilts izbirst starp pirkstiem atpakaļ dubļos. Aizveru tos kulakā un cieši saspiežu, ļaujot akmenim iegriezties rokā.

Īss metiens un izšķīst pēdējā rūts. Varbūt pavisam pēdējā.

Vakariņas

Jāatzīst, ka ziemeļbriežu gaļas konservus Lapzemē nopirku jau 2007. gada pavasarī, bet līdz šim nevienam nebija ienācis prātā tos atvērt. Tā kā termiņš ir šī gada beigas, tad vienā jaukā dienā ar tēti izdomājām nomēģināt.

Secinājumi - visi gaļas konservi (cik nu gadījies ēst) garšo vienādi.

Paldies par uzmanību :)

Krustceles

Ja nav no kā izvēlēties, ir škrobīgi, bet, ja piedāvājumu par daudz, ir pat škrobīgāk. To laikam sauc par izlaidību :)

Smarža

Ir tā saldi vilinošā smarža, kas izsauc iekšēju vibrāciju, tādu kā smeldzi, skumjas un kaut ko patīkamu vienlaicīgi. Kā atverot skolas laika atmiņu kladi vai ieejot omītes istabā, kur joprojām stāv viņas lietas.
Pārskatīju bloga ierakstus, te pat nav ko pārskatīt..acīmredzami esmu ienācis tikai melnajos momentos. Iegāju arī citu publiskotajās domu pasaulēs, ierakos pāris interneta piedāvātajos informācijas avotos un pārņēma smeldzīgā smarža, kas tomēr liek pasmaidīt par to, cik viss ir paredzams, cik viss ir vienkāršs un tai pat laikā nemaināms. Visi sapņo, bet spilgtāk acīs iekrīt tie, kas atkal un atkal cenšas neatkārtot reiz pieļautas kļūdas. Kā es pats.

Šovakar bija interesanta skype saruna ar reiz labu draugu, meiteni, kas gadiem ilgi un joprojām ir uzticīga savam vienīgajam, kurš viņu čakarē kopš zinu viņus. Ir mainījies daudz, bet ne viņas uzticība savam izredzētajam un viņa klasiski nodevīgā daba. Stulbi. Bet ne tajā ir sāls. Pēc ilga laika, šķiet, pat diviem vai trim gadiem mūsu saruna bija precīzi tāda pati, kāda tā bija toreiz. Iemesls - kaut manā dzīvē mainījies ir tik daudz, es par to nerunāju. Nerunāju toreiz un nerunāju tagad. Šķiet viņa tāpat zina, kā man iet, no vadlīnijām, kuras pametu. Tik pats konstatēju, ka ne viņai, ne arī kādam citam spēju pateikt vairāk, kā manis paša novilktā robeža atļauj.

Šī atklāsme pašam vēl vairāk norāda, ka laikam pietiks, pietiks meklēt to otru ar kuru dalīties, ja nemaz to neprotu darīt un attiecīgi neko nesaņemu pretī. Vismaz ne pietiekami.

Ar nepacietību gaidu aprīļa beigas. Uz brīdi gribu aizmukt no šejienes sajūtām, šīs skumji smeldzīgās smaržas, un domāju, ka tas varētu izdoties, klīstot pa citu valsti, kur ik diena varētu būt pārbaudījums gan garīgajai, gan fiziskajai varēšanai. Klīšana pa ceļu novērš domas un izvirza citas prioritātes. Tas ir pārbaudīts un jāpārbauda vēl.