White BMW

Nolokām aizmugurējos sēdekļus un iekāpjam tumši zilā bembja aizmugurējā sēdeklī. Tiek uzlikts John Fruscinate un līdz grīdai iespiests gāzes pedālis, vismaz uz brīdi. Neviens nerunājam, bet visi pie šīs dziesmas atceramies balto BMW - mašīnu, kurai it viegli piedēvēt ikonisku nozīmi un mēs to darām. Kāds pagriež Murderers vēl skaļāk un mazā smilšainā ieliņa joņo gar stiklu, šķiet, pēdējoreiz.

Izbraucam uz Rīgas apvedceļa un ātrums pieaug. Kavējam, lidmašīna jau pēc stundas. Tiek uzlikts 'repeat' un katrs bass aizķer ne tikai vēdera diafragmu, liekot to izjust ar visu ķermeni, bet katru nervu, kurš izjūt gan skaņu, gan ātrumu, gan lidmašīnu ...kuru vajag nokavēt.

Es zinu, ko darīšu nākampavasar

2012. gadā:

1) man pienāksies atvaļinājums
2) es katru mēnesi būšu bik atlicis, sākot ar šo
3) es stopēšu uz dienvidiem ar mugursomu, fočiku un naudas maku
4) došos uz ... (pa šo laiku es vairākkārt pārdomāšu, kurš būs mans pirmais mērķis, bet jau tagad zinu, ka tas nebūs pēdējais)

man to vajag kā ēst..turpat jau divus gadus neesmu izstopējis ārpus Latvijas, tā ir atklāta nolaidība pret savām vajadzībām. ceļš sauc

Pasaule ir lieliska vieta, bet.. (Logs II)

Brīžiem sajūtos bezspēcīgs pret notiekošo. Nothing new...right. Bet pat tad, kad šķiet, ka dzīve ir plus-mīnuss sakārtojusies, pēkšņi no gaisa var nokrist kaut kas, kas atsviež atpakaļ laikā. Ne praktiskajā ziņā, tajā par laimi (vai nelaimi) lietas ir jau sakārtojušās vienā vai otrā veidā, un ar vienu vēja brāzienu nekas netiks sagāzts un pārkārtots. Bet emocijas, gan ir tik sasodīti nekontrolējamas, ja apkārtējie apstākļi neļauj un neļauj pamest kādu emocionālo vidi. Jau šķiet, esi prom, cita pasaule, citi cilvēki, citas domas un plāni, bet bladāc, iemetiens pa purnu un guli tajos dubļos, kur pirms mēnešiem, gadiem.

Pēdējā laikā ražoju ap sevi domubiedru grupu tam, ka interneta un informācijas laikmetā nekas nopietns un paliekošs vispār nav iespējams. Sākot ar mūžīgi gaisīgajām idejām, ideāliem un beidzot ar šķietami tik stabilajiem apstākļu kopumiem kā attiecībām, vērtībām un principiem.

Jau kādu laiku atpakaļ rakstīju par personu kā zīmolu - izveidojam tēlu un atkarībā no pašu vēlmēm un ieguldītā darba tas būs vai nu spēcīgs vai vājš. Kā biznesā - šķietami neredzamā komunikācija jeb sīkumi informācijas pasniegšanas veidā pārvērtušies par tik nozīmīgu aspektu, ka labas lietas domājam tikai par tiem cilvēkiem, kas ir pietiekami viltīgi/attapīgi, lai "mākslīgi" veidotu labo iespaidu par sevi vai arī būtu tik sirdsšķīsti, ka to pastarpināti veic citi.

Bet dažkārt šajā zīmolu pasaulē gribas atbrīvoties no simulakriem. Esot kopā ar kādu nereti gribas pateikt, davai noņemam sava tēla masku, nespēlējamies pēc sabiedrības, un pašu pieredzes uzliktajiem noteikumiem un darām tieši to, ko tajā brīdī sirds kāro.

Par to aizdomājos, vakar piehaltūrējot vienā veikalā par fotogrāfu - dala bezmaksas alkohola dzērienus, atlaides galvu reibinošas, spēlē dīdžejs, taču pārdevēji ir savā ieturēti nopietnajā stilā, šotiņu lējēji kautrīgi, bet the boss jeb vadītāja acīmredzami pār visiem saglabā lietišķu stingrību. Fak it, DJ lika tik labu funk jazz miksli, ka visas turpat piecas tur pavadītās stundas pa pusei dejoju. Nereti pamanot tieši mani, atvērās arī ienākušie klienti, smaidīja pretī un daža laba dāma pat stipri gados aizdejoja mūzikas pavadījumā stap plauktiem. Viens pāris atgriezās pat ar draugu bariņu un paziņoja, ka dēļ atmosfēras, sešiem bezmaksas vīnu un jaunā Jim Beam paraudziņiem, kā arī mūzikas šis ir labākais festiņš šodien. Bet veikala darbinieki to neizjuta un iespējams ar savas lomas nešanu tomēr atbaidīja ne vienu vien klientu, kas neiejutās ar pirmo mirkli.

Pateicoties darba dienas beigās dotajai iespējai paraudziņus kopā ar darbiniekiem piebeigt līdz galam, pamanīju, ka zem čaulām tomēr ir arī cilvēki, bet ...kur viņi bija visu dienu?

Vakara noslēgumā noskatījos vienu no lieliskakajām filmām I'm not there..jau otro reizi un tādā pat kompānijas komplektācijā. Jim Beam Red Stag, ūdenspīpe un Bob Dylan - viena persona sešu lielisku aktieru izspēlējumā..yeah. Filmas odziņa ir pats Dylana tēls - pofigists, ārējo tēlu un zīmolu noliedzējs un izsmējējs. Paraugs. Bet tomēr traģēdija, traģēdija tajā, ka viņš tāds ir viens un viņu pieņem tikai kā zvaigzni..jebkurš cits pazustu.

Negribu pazust, tāpēc radu tēlu un pieslienos vērtību sistēmām. Bet tomēr pa laikam gribu pasmieties par citu principiem un radītajiem tēliem. Tā vieglāk.

Smart MoveS

My opinion on Smart after whole day driving one:

It's small, but has amazingly large space for legs inside;
There's enough space for two guys with hand baggage (and NOTHING more);
It fits in every empty space, BUT it's steering wheel is unexplainable heavy and makes it hard to do;
It's maximum limit on speedometer is 160km/h, but it easily makes 130km/h (didn't tried more than "allowed +10km/h");
I will never, I say !never! buy one.

Gribu

Gribu, lai dienās, kad sarkani mākoņi aizklāj manas debesis, tu man melo, acīs skatoties.

Melo tā, lai ticu tev.

Melo tā, lai neticu sev.

Tev

Rakstu papīru sava likteņa veidošanai un aizdedzu svecīti par Tevi.

Es zinu, ka tu būtu tik ļoti priecājusies par mani. Pa brīdim jūtu, ka esi man blakus, manā vietā uztraucies par mani pat vairāk kā es pats, un vienmēr skaties, lai tikai tev apkārt esošajiem ir labi..kā jau tas vienmēr ir bijis. Kas pašai, tas jau atkal paliek otrajā plānā.

Tikai tagad redzu un spēju novērtēt, cik daudz Tu spēji izdarīt, citiem to pat nepamanot un nesakot. Šodien pa dienu atminējos žograušs', kādus vairs nekad neēdīšu, ..magoņmaizīts un drupačplātsmaiz. Pietrūkst Tava vienmēr karstā roka uz manas, kad gribas kādam pasūdzēties. Pietrūkst tava rosīšanās pa dārzu, kas tagad bez tevis ir tukšs. Pietrūkst uzgriezt telefonu, kura numurs vairs neeksistē. Tik daudz kā pietrūkst..

Paldies Tev!

Overtime playing

Visu dienu gribēju piezvanīt. par vēlu.

Piezvanīju. Bet nepareizi.

Par draugiem, bez el-vē

Ar sāpošām kājām, nedaudz stīvu kaklu, bet smaidīgs šodien piesēdos pie referanduma rezultātu ķidāšanas pa novadiem..darbs prasa savu. Kājas atsakās mani pacelt virs zemes augstāk par pieciem centimetriem, bet es jau tur esmu pacēlies.

Skatos excel tabulās un smaidu par Māri un Agu, par Strodu un Ģēģeri, par Eviju un viņas divām slapjajām žurkām, par Baibu, Elīnu un izlīšanu līdz pakāpei, kad kurpes labāk nest rokās, par Aigaru un viņa "karoče", par Andu un manu individuālo šokolādes kūku, par Birgeru un Rammstein, par Leldi un viņas jauno punu, par Edgaru un viņa Klusā centra biroju, par Martu un viņas gaidāmajām kāzām, par Podnieci un viņas smaidu no serbijas, par Lauru, Rēzekni un krustvārdu mīklām, par Ati, Ināru un Dzērvi un viņu aizkulišu piezīmēm un melno humoru, par Klāvu un viņa "smile and wave", par visiem kas manus vaigu muskuļus tur spriedzē :)

fak, cik labs nobeigums nedēļai, kas sākās ar vilšanos sevī! Bet, šķiet, būšu atpelnījis cieņu savās acīs. =D Noguris, bet tāda ir pazaudēta laika cena.

viva la salsa

Negulētā nakts bija tas kas vajadzīgs - esmu spirgtāks par aukstā vīna litriem, kas lija nakts garumā. Tagad domāju, vai zvanīt kritušajiem, lai mostas.. :)

Man klusumu

Tādu dienu dēļ kā šī, pašnāvība šķiet asprātīga izklaide - ja iedvesma atļauj, var pat pielietot radošu izdomu aiziešanai. Reiz Rīgas Laikā lasīju "Kas ir dzīve? Tā ir cīņa starp esību un nebūtību. Un dzīve ne ar ko neatšķiras no nāves - tas ir process. Kas ir nāve? Nezinu. Tā ir cīņa starp esamību un nebūtību. Man nāve ir miers."(1)Es gāju otrajā klasē, kad to pirmoreiz izlasīju, un atzīšos, ka ne reizi vien esmu stāvējis uz balkona malas un skatījies uz betonu tur lejā ar domu: "Tas taču būs ātri un skaisti." Vēl ne reizi vien esmu pārlasījis minēto citātu, ikreiz saprotot to citādi, bet tuvi.

Pirms pusstundas sēdējām ar Jāni Dziesmusvētku parkā un vērojām kā pīles tumsā sapeldējušas apkārt diedelēt cigarešu končikus. Jānim esot problēmas..neko nedzirdēju. Šodien man ir vienalga, šodiena ir diena, kādās, reiz mazāks būdams, stāvēju uz balkona. Nekad ne priekš kāda cita, bet sev.

Šādās dienās ap sevi sadzenu biezu pāļu žogu, kuram ne apiet, ne pārlekt, ne pa apakšu iespraukties. Tajā labprāt esmu viens, jo viens mēs esam ikkatrs vienmēr, tikai par katru cenu mākslīgi gribam piesaistīt arī citus, ko nu man darīt neļauj žogs. Un labi ka tā, jo pietiekami labs es neesmu pat sev. Šodien iegriezu sevī tik dziļi, ka vēl vismaz gadu nevarēšu smieties aiz sāpēm. Bet labi, ka pāļi. Kliedzienu nedzirdēja tālāk kā blakus esošie. Bet blakus, ak jā - tukši norakstītie plasmasas krēsli.

Iegriezu un smējos - tāda brīvības sajūta, saplūstot asarām ar smiekliem, sāpēm ar klusumu apkārt un man ar nazi. Bet dienām kā šodiena tas piederas. Dienām kā šodienām piederas viss, ko var izkliegt. Un šodien kliedzu uz sevi. Klusumā. Jo gan nāve, gan dzīve ir miers un cīņa.. Man der.


(1. - http://www.rigaslaiks.lv/Read.aspx?year=1994&month=5&page=26)

Laikapstākļi

Ienīstu ...no sirds. karstu laiku un bezgaisu. labi, ka ir negaiss, kas to aizskalo nebūtībā.

..un krāsas dabā citas. vecās - rensteles mēslos.

..un smaržas gaisā. tabakas dūmu piesmēķētajā krogus telpā ienes lapu smaržu.

divas pasaules

Cik interesanti bet mulsinoši vienlaicīgi dažkārt redzēt, ka cilvēki, ar ko runāju, vai nu hroniski nesaprot, ko saku vai to ignorē un atbild/runā pavisam kaut ko citu. Gribas atkārtot jautājumu, bet iekšējā sajūta saka, ka tas laikam nebūtu pieklājīgi.

Darba specifika gan ir pieradinājusi, ka atsevišķās amata kategorijās cilvēki citādi pat nerunā, bet kad tas nonāk līdz personīgam līmenim, sajūta, ka runāju ar televizoru.

Awesome...?

Esmu pozitīvs, atvērts, izpalīdzīgs, es esmu "pareizi domājošs" un brīvs savos uzskatos, es esmu neierobežojošs un iedvesmojošs, esmu asprātīgs, gudrs, tiešs un vienkāršs, esmu lielisks sarunu biedrs un empātisks. Esmu pat atrodams ailītē pie "desmit iedvesmojošākie cilvēki tavā dzīvē". Tas viss vienas nedēļas laikā no visdažādākajiem cilvēkiem visdažādākajās vidēs. Paldies. Šķiet nebiju saticis tik daudz draugu un paziņu vienas nedēļas laikā.

Tikai...kāpēc tagad?

Dēļu grīda (p 2) - no "identitātes apokalipses"

Pamostos stikla pēļos - auksti, nepiesildāmi un cieti. Stikla drumslas griezīgi čīkst, strīķējoties viena pret otru, un asi griež manu ādu pie katras mazākās kustības. Labi, ka ir atmiņas - vēl aizvakar te bija vate un silta āda, kam pieglauzties. Tagad kā zirneklis uz visām četrām, lai nesagrieztu vēnas un pirkstus, taustos uz grīdas pusi.

Tur vēsa, simtkārt krāsota un apskrapstējusi dēļu grīda. Tai pieglaužoties var dzirdēt soļus no visas pilsētas, bet man vienalga - eļļas krāsas pārklātie koka dēļi tagad šķiet vienīgais miega patvērums.

Lyrics and her beautiful voice