Smart MoveS

My opinion on Smart after whole day driving one:

It's small, but has amazingly large space for legs inside;
There's enough space for two guys with hand baggage (and NOTHING more);
It fits in every empty space, BUT it's steering wheel is unexplainable heavy and makes it hard to do;
It's maximum limit on speedometer is 160km/h, but it easily makes 130km/h (didn't tried more than "allowed +10km/h");
I will never, I say !never! buy one.

Gribu

Gribu, lai dienās, kad sarkani mākoņi aizklāj manas debesis, tu man melo, acīs skatoties.

Melo tā, lai ticu tev.

Melo tā, lai neticu sev.

Tev

Rakstu papīru sava likteņa veidošanai un aizdedzu svecīti par Tevi.

Es zinu, ka tu būtu tik ļoti priecājusies par mani. Pa brīdim jūtu, ka esi man blakus, manā vietā uztraucies par mani pat vairāk kā es pats, un vienmēr skaties, lai tikai tev apkārt esošajiem ir labi..kā jau tas vienmēr ir bijis. Kas pašai, tas jau atkal paliek otrajā plānā.

Tikai tagad redzu un spēju novērtēt, cik daudz Tu spēji izdarīt, citiem to pat nepamanot un nesakot. Šodien pa dienu atminējos žograušs', kādus vairs nekad neēdīšu, ..magoņmaizīts un drupačplātsmaiz. Pietrūkst Tava vienmēr karstā roka uz manas, kad gribas kādam pasūdzēties. Pietrūkst tava rosīšanās pa dārzu, kas tagad bez tevis ir tukšs. Pietrūkst uzgriezt telefonu, kura numurs vairs neeksistē. Tik daudz kā pietrūkst..

Paldies Tev!

Overtime playing

Visu dienu gribēju piezvanīt. par vēlu.

Piezvanīju. Bet nepareizi.

Par draugiem, bez el-vē

Ar sāpošām kājām, nedaudz stīvu kaklu, bet smaidīgs šodien piesēdos pie referanduma rezultātu ķidāšanas pa novadiem..darbs prasa savu. Kājas atsakās mani pacelt virs zemes augstāk par pieciem centimetriem, bet es jau tur esmu pacēlies.

Skatos excel tabulās un smaidu par Māri un Agu, par Strodu un Ģēģeri, par Eviju un viņas divām slapjajām žurkām, par Baibu, Elīnu un izlīšanu līdz pakāpei, kad kurpes labāk nest rokās, par Aigaru un viņa "karoče", par Andu un manu individuālo šokolādes kūku, par Birgeru un Rammstein, par Leldi un viņas jauno punu, par Edgaru un viņa Klusā centra biroju, par Martu un viņas gaidāmajām kāzām, par Podnieci un viņas smaidu no serbijas, par Lauru, Rēzekni un krustvārdu mīklām, par Ati, Ināru un Dzērvi un viņu aizkulišu piezīmēm un melno humoru, par Klāvu un viņa "smile and wave", par visiem kas manus vaigu muskuļus tur spriedzē :)

fak, cik labs nobeigums nedēļai, kas sākās ar vilšanos sevī! Bet, šķiet, būšu atpelnījis cieņu savās acīs. =D Noguris, bet tāda ir pazaudēta laika cena.

viva la salsa

Negulētā nakts bija tas kas vajadzīgs - esmu spirgtāks par aukstā vīna litriem, kas lija nakts garumā. Tagad domāju, vai zvanīt kritušajiem, lai mostas.. :)

Man klusumu

Tādu dienu dēļ kā šī, pašnāvība šķiet asprātīga izklaide - ja iedvesma atļauj, var pat pielietot radošu izdomu aiziešanai. Reiz Rīgas Laikā lasīju "Kas ir dzīve? Tā ir cīņa starp esību un nebūtību. Un dzīve ne ar ko neatšķiras no nāves - tas ir process. Kas ir nāve? Nezinu. Tā ir cīņa starp esamību un nebūtību. Man nāve ir miers."(1)Es gāju otrajā klasē, kad to pirmoreiz izlasīju, un atzīšos, ka ne reizi vien esmu stāvējis uz balkona malas un skatījies uz betonu tur lejā ar domu: "Tas taču būs ātri un skaisti." Vēl ne reizi vien esmu pārlasījis minēto citātu, ikreiz saprotot to citādi, bet tuvi.

Pirms pusstundas sēdējām ar Jāni Dziesmusvētku parkā un vērojām kā pīles tumsā sapeldējušas apkārt diedelēt cigarešu končikus. Jānim esot problēmas..neko nedzirdēju. Šodien man ir vienalga, šodiena ir diena, kādās, reiz mazāks būdams, stāvēju uz balkona. Nekad ne priekš kāda cita, bet sev.

Šādās dienās ap sevi sadzenu biezu pāļu žogu, kuram ne apiet, ne pārlekt, ne pa apakšu iespraukties. Tajā labprāt esmu viens, jo viens mēs esam ikkatrs vienmēr, tikai par katru cenu mākslīgi gribam piesaistīt arī citus, ko nu man darīt neļauj žogs. Un labi ka tā, jo pietiekami labs es neesmu pat sev. Šodien iegriezu sevī tik dziļi, ka vēl vismaz gadu nevarēšu smieties aiz sāpēm. Bet labi, ka pāļi. Kliedzienu nedzirdēja tālāk kā blakus esošie. Bet blakus, ak jā - tukši norakstītie plasmasas krēsli.

Iegriezu un smējos - tāda brīvības sajūta, saplūstot asarām ar smiekliem, sāpēm ar klusumu apkārt un man ar nazi. Bet dienām kā šodiena tas piederas. Dienām kā šodienām piederas viss, ko var izkliegt. Un šodien kliedzu uz sevi. Klusumā. Jo gan nāve, gan dzīve ir miers un cīņa.. Man der.


(1. - http://www.rigaslaiks.lv/Read.aspx?year=1994&month=5&page=26)

Laikapstākļi

Ienīstu ...no sirds. karstu laiku un bezgaisu. labi, ka ir negaiss, kas to aizskalo nebūtībā.

..un krāsas dabā citas. vecās - rensteles mēslos.

..un smaržas gaisā. tabakas dūmu piesmēķētajā krogus telpā ienes lapu smaržu.

divas pasaules

Cik interesanti bet mulsinoši vienlaicīgi dažkārt redzēt, ka cilvēki, ar ko runāju, vai nu hroniski nesaprot, ko saku vai to ignorē un atbild/runā pavisam kaut ko citu. Gribas atkārtot jautājumu, bet iekšējā sajūta saka, ka tas laikam nebūtu pieklājīgi.

Darba specifika gan ir pieradinājusi, ka atsevišķās amata kategorijās cilvēki citādi pat nerunā, bet kad tas nonāk līdz personīgam līmenim, sajūta, ka runāju ar televizoru.

Awesome...?

Esmu pozitīvs, atvērts, izpalīdzīgs, es esmu "pareizi domājošs" un brīvs savos uzskatos, es esmu neierobežojošs un iedvesmojošs, esmu asprātīgs, gudrs, tiešs un vienkāršs, esmu lielisks sarunu biedrs un empātisks. Esmu pat atrodams ailītē pie "desmit iedvesmojošākie cilvēki tavā dzīvē". Tas viss vienas nedēļas laikā no visdažādākajiem cilvēkiem visdažādākajās vidēs. Paldies. Šķiet nebiju saticis tik daudz draugu un paziņu vienas nedēļas laikā.

Tikai...kāpēc tagad?

Dēļu grīda (p 2) - no "identitātes apokalipses"

Pamostos stikla pēļos - auksti, nepiesildāmi un cieti. Stikla drumslas griezīgi čīkst, strīķējoties viena pret otru, un asi griež manu ādu pie katras mazākās kustības. Labi, ka ir atmiņas - vēl aizvakar te bija vate un silta āda, kam pieglauzties. Tagad kā zirneklis uz visām četrām, lai nesagrieztu vēnas un pirkstus, taustos uz grīdas pusi.

Tur vēsa, simtkārt krāsota un apskrapstējusi dēļu grīda. Tai pieglaužoties var dzirdēt soļus no visas pilsētas, bet man vienalga - eļļas krāsas pārklātie koka dēļi tagad šķiet vienīgais miega patvērums.

Lyrics and her beautiful voice

Logs(i)

Kas es tev, šo rindu nejaušais vai jaušais lasītāj, esmu? Otrs indivīds ar savām dīvainībām vai pārliekajām normalitātēm. Varbūt kāds, kas reiz tev atklājis ārkārtīgi daudz par sevi, varbūt nekas - tukša apjausma, kuras vienīgais saturs ir netverams šī ieraksta vai citu neskaitāmo personisko un anonīmo profilu radīts tēls.

Es neprotot manipulēt ar cilvēkiem. Ha, protu! Kā gan citādi izskaidrojams tas, ka tajos, kas mani nepazīst, man lielākoties jau ir izdevies radīt par sevi pozitīvu iespaidu. Daži tādu arī saglabā un papildina, citi viļas. Bet vai tā ir mana problēma? Nē, jo nemānos - es esmu es. Ja es savu tēlu veidoju par to piedomājot, tātad tas esmu es. Kopš man ir iepaticies koncepts par cilvēku kā brendu (zīmolu, ja tev tā labāk patīk), esmu ievērojis, ka man dažkārt ir svarīgāks mērķis un rīcība, kā rezultāts, līdzīgi, kā ir svarīga veļaspulvera reklāmas kampaņa un tā patēriņš, bet neviens nepārbauda, vai tas patiešām garantē žilbinošāku galarezultātu par konkurentiem. "bet tas taču arī ir svarīgi..." ..jē, jē, jē..

Bet runa nav par manipulāciju. Pārfrāzējot un varbūt pat izmainot tās vārdisko nozīmi, internets ir radījis pasauli, kurā cilvēks var sevi radīt no jauna. Varbūt tas iespējams vairākkārt, bet es palieku idejas, ka arī tas ir vienreizēju darbību kopums. Neviens, ja vien nav ļoti tuvās attiecībās, otru nespēs izprast līdz galam. Fakts. Bet šo izprašanas simulāciju gadījumos, kad tuvāki kontakti ir sociālu normu ierobežoti vai neiespējami, var nospēlēt internetā ievietotā informācija neatkarīgi no tās veida. Ja sešdesmitajos gados sāka radīt karu un politisko notikumu simulācijas TV, tad tagad ikviens cilvēks ar interneta pieeju ir apzināti vai mazāk kvalitatīvi radījis simulakru pats sev.

Un ko es daru, rakstot šo bloga ierakstu? Turpinu veidot savu simulakru izmantojot vienu no lodziņiem, ko piedāvā interneta šķietami nebeidzamās iespējas. Taču apzinos simulāciju trauslumu, tāpēc ceru, ka to uztvērēji apzinās robežu starp īstenību un vīziju, lai reiz neviltos.

Maijs

Kārtējais pārmaiņu pavasaris.

Jauna darba vieta, jauni kolēģi, pēc ilgas pauzes, līdz ar manu atgriešanos Rīgā, apritē atgriezušies pāris vecie kontakti, maz laika un, šķiet, ..maz laimīgu smaidu apkārt.

Kopumā vēl vairāk laika domām par to ko gribas, par to, ko vēlos sasniegt tuvākajā laikā. Gribu riteni - ha, tieši šādu pat vēlmi esmu piefiksējis blociņā, kad man bija 12 gadi un man atdotais mammas vecais saliekamais vairs nespēja konkurēt ar brāļa jauno bmx. Gribu dzīvokli, kurā rītos iespīd saule un vakaros nesagaida ne krēslains drēgnums, ne smacējošs karstums. Gribu brīvus vakarus, kuros pastaigāties, jo citādi dzīvošanu klusajā centrā izbaudu vien tajos retajos mirkļos, kad jāskrien uz kādu tikšanos. Dažkārt atkal sagribas mašīnu, bet ikdienā tā sagādā tik daudz nevajadzīgu problēmu, ka tā lai paliek iedomāto vēlmju sarakstā.

Konta bilance ir pāris lati līdz sazin kad gaidāmajai algai, bet jau tagad esmu mīnusos. Bet mīnusi bija tā vērti - Gruziju bija jāredz un vēlos atgriezties, sajutu tai zemē kaut ko tuvu, ne tā kā daudzviet citur.

Ko vēl gribu - izprast cilvēkus sev blakus, lai es nebūtu apgrūtinājums.

Laika ziņas

Būs saulains, mainīgs mākoņu daudzums. Vakarā pēkšņa lietus šalts. Naktī orkāns.

Rīt pasaule būs cita.