Dzeltenas domas pelēkzilos mākoņos

Patlaban pa radio 101 skan Lianne La Havas dziesma No Room For Doubt..."we all make mistakes ..we do, I learnt from you".. Uzsita rakstīšanas sajūtu. Sen arī neesmu rakstījis, kā man jau ir ne reizi atgādināts. Tad nu tagad piesēdos.

Nesen saslaucīju ūdens svītriņas, ko uz koridora grīdas uzzīmēja mans velosipēds un izkāru līdz vīlēm izlijušās drēbes, un, nesteidzīgi žūstot, pagatavoju zivs fileju. Šodien tā arī nenopirku koka urbi, kā dēļ pārmaiņus pēc savā retajā brīvajā vakarā izlēmu izlasīt tikai divas mācību literatūras nodaļas, bet reāli iedvesma uznāca tikai vienai - pievērsos pēdējo nedēļu Iršiem, kas palikuši nelasīti.

Vēl uzmetu acis pēdējo pāris nedēļu bildēm - pozitīvas emocijas un smaidīgi notikumi, par kuriem gandrīz pats brīnos. Ne jau tāpēc, ka būtu jābūt citādi, bet tāpēc, ka starp mācībām un darbu un darbu un mācībām jau labu laiku ikviens nozagts mirklis ir kā zili priecīga rudzupuķīte pelēkzaļā rudzu jūrā - mirklīgs, bet tik izbaudāms.

Manī ieviesusies arī patīkama māju sajūta. To veido garšaugu dobīte uz loga, brāļa speciāli taisītie galdi, paša iekrāta skaistu trauku un raupju būvniecības instrumentu kolekcija, šonakt ceptā keksa smarža dzīvoklī, jau trešā grāmata, kas pienākusi uz šo adresi, ritmiska datortaustiņu skaņa no virtuves un rīta saules stari, kas pār jumtiem ik rītu lieliem vāliem sagāžas man blakus uz spilvena.

Ikvienā šūnā ienācis patīkams miers. Miers, bet ne atslābums, jo, šķiet, enerģijas ir tik, cik sen nav bijis. Lai visu paspētu, dažreiz sanāk gulēt vien pāris stundas, bet pat tajos rītos aizvien biežāk pamostos bez modinātāja. Bet vislielāko stimulu pavasaris devis smadzenēm, kas sākotnēji gausi, bet nu jau pavisam reanimējušās no ziemas "viss ir sūds" un "man ir auksti" idejām un pievērsušās daudz jaukākajām "saule spīd acīs" un "jāizmācās, lai siltajā vakarā vēl var ar riteni izbraukt loku".

Tad nu te ilustrācijai pielieku arī vienu no mazajiem šās nedēļas prieciņiem - saspēli starp mani un viņu, starp stiklu un stāju, starp mākslu un odiem.

Pūķis

Tik ļoti patika Meitene ar pūķa tetovējumu. Tik ļoti patika meitene. Fikcija, bet kādu atgādināja.

Ček-ins

1) atkārtoti nobildēta PingsUniverse headera jeb galviņas viena no ēkām - check

2) nobalsots PAR - check

3) vecākiem sarīkota sālsmaize - check

Ķeru igauņu vēju

Patlaban es slinkoju - tā vietā, lai cītīgi pievērstos tikai un vienīgi referātam par Igaunijas problēmām eiropeizācijas procesā, esmu izdarījis 1000 lietas, kuras (ne)vajadzēja:

- pēc vakarnakts reida pa sešiem veikals-kafejnīca tipa iestādījumiem un pilnu somu ar šampanieti kā pierādījumu to likumnepaklausībai un vienu vīnu pašu patērēšanai, es šorīt pagulēju ilgāk, ļaujot mani uzcelt tikai neatlaidīgiem saules stariem (jānopērk aizkari)
- mierīgā nodabā, šķiet, pāris stundas ēdis brokastis
- vērojis pasaules karti pie sienas un škrobījies, ka 2011. gada Michelin pasaules politiskajā kartē nav Kosova iezīmēta
- izlasījis wikipedia par jaunāko pasaules valsti - SS
- pielīmējis divas jaunas bildes pie sienas
- nosalis Mangaļsalas apledojušajā molā, vērojot saulrietu, zilganzaļās debesis, zaļi melno ūdeni un spilgti sarkano bāku
- uztaisījis entās tējas
- sīki izpētījs Swedbank budžeta plānotāju, izveidojis tajā sadaļas 'muffins' un 'foto pakalpojumi'
- ...
- uzrakstījis šo blogu, no kura referāts uz priekšu, protams, pats nav parakstījies ne par vārdu (labi, ka tikai līdz ceturtdienai vajag - mānu sevi, ka tas vēl tālu, bet teorijas daļu šodien vēl pabeigšu :) )

un kas pats jocīgākais - apzinos, ka man patīk rakstīt šo referātu, bet tas netraucē ierastajā veidā viegli no tā novērsties.. jālabojas!

Laiks laisties

Kā izmukt no problēmām? Atdoties citām, lielākām. Līdzīgi kā pārkreditēties, kad zini, ka rīt nemaz nebūs darba.

Bet šoreiz ir citādāk - man vairs nav ko zaudēt. Viss, kas reiz biju, ir izdalīts.

Lēnām ar adatu spridzināju balonus un domāju, cik ilgi tie ik brīdi man spēja atgriezt tās pašas emocijas, ko jutu reiz tos saņemot. Bet man nevajag. Fotogrāfija rāmītī, breloks no sen sena ceļojuma, kartītes no Lietuvas, biļetes uz izbijušu koncertu ciniski norāda uz brīžiem, kurus nepratu apstādināt.

Bet laikam pat daba saka - nāk šķīsts sniegs, visu pārklās balta pūka, un tajā varēs vārtīties un sūkāt lāstekas. Lāstekas un vārtīties var vienmēr.

Fotogrāfijas

Fotogrāfijas tik perfekti aizvieto manu neesošo atmiņu, ka vairs negribu bildēt un vēl mazāk pārskatīt jau esošās. Katra fotogrāfija aicina atgriezties laikā ar spēju acīs iebāzt tikai pašu labāko, kas noticis.

Es vairs savai atmiņai neticu.

Šī's de kaind of gērl jū vant sou mač...

Labrīt...visu nedēļu skan galvā, kaut dziesmu nebiju sazin cik sen klausījies. HA!

We can be just half perfect

Just imagine whole ONE! - it is two of us. Together we are perfect. So if we take one of us, we are just half perfect. Mathematics. :)

But..to be half perfect, U need TO BE A PERFECT HALF. So I am improving my perfection..I am learning, being polite, working, saving some money, following the fashion and my own style, reading news and some yellow pages, watching/following the newest hits in social media, from time to time meeting my friends, helping out random people if needed, eating healthy as much as possible and much more.

But what I need most to be perfect half, is ability/skill to drop all the rest to find and give my time for the other half. It has appeared to be hardest thing for me, but all the rest somehow does not seem important at all if this one is not fulfilled.

..

Šodien viss ir pārāk nepareizi.

Spēlītes

Izmet kauliņus.. ej divus gājienus līdz nonāc zaļajā aplītī.. bet manas kārtis rāda ercena astotnieku kopā ar pīķa desmitnieku, tāpēc tagad tavs šaha zirdziņš var izlekt dubultu gājienu.. mana kārta griezt apli un, hop, tu lēnām un uzmanīgi izvelc koka klucīti no pašas Jenga torņa apakšas, apdzenu tavu zeltīto kauliņu pa klauna kāpnēm, bet tu neatpaliec, atminot pareizos vārdus Aliasa kartītē un jau atkal atgūstot savā īpašumā Monopola vērtīgāko zemes gabalu..

Acis zib, spēle izsauc traku siržu skrējienu pa lauciņiem, apejot un iemānot lamatās un brīžiem aiztraucot pa priekšu, tad atkal pārdomāti iepaliekot, bet ne brīdi nenolaižot skatienu no otra. Nav kur iespringt, šai spēlei nav uzvarētāja un laika limita. "Dīvaini," nodomāju un nodomā arī tu, bet spēlēs bez noteikumiem tikai paši esam gājienu limita noteicēji..

met! :)

Kaļu plānus

Man nav laika, tāpēc izdomāju to aizpildīt vēl ar dažām lietām, lai varētu par laika trūkumu gauzties vēl pamatotāk.

Gribu dibināt NVO! Pirmais ir piesaistīt domubiedrus. Vienam birokrātam vēstule nosūtīta.. ja piekritīs būt mans partneris, meklēšu trešo - ar juridiskām zināšanām, kādu par laimi, bet dīvainā kārtā manā paziņu lokā pat netrūkst.

Ja izdosies tikt līdz pirmajai fāzei - reāla nodibinājuma juridiskai radīšanai, paziņošu arī plašākai auditorijai :p

Ideja ir sena, bet šodien dabūju morālu dunku mugurā, ka ir laiks. Vnk daudz sasniegušie pozitīvi iesapaido un negribas šo sagrābto pozitīvo enerģiju aizlaist vējā.

TO KILL

nekas tā nenogalina kā vienaldzība.

neesmu vienaldzīgs, bet kaut kas ir jānogalina, lai pasaule kļūtu labāka visiem.

viva la beaute

Jo vairāk attālinos no cilvēkiem, jo vairāk izbaudu lietu skaistumu. Un jā - skaists ir viss vienkāršais, racionālais un vienlaikus ...tik bezjēdzīgais.

Man patīk līnijas ēkās, mašīnās un uz sienām, es esmu iemīlējies pilsētas plānojumā, luksaforu shēmās un cilvēku plūsmā no rīta pār tiltiem.

Mani sajūsmina pārmaiņas darba telpas iekārtojumā, datora dūkoņa un mana velosipēda silikona lukturīši par 3.50 gabalā.

Vēl man patīk pusstundu garas telefonsarunas par globālo politiku un vēsturi, baltijas pērles filmas visas nakts garumā par japāņu kappu un attiecībām, kuras kārto nauda.

Cilvēki pamazām kļūst par garšīgu piedevu piesātinātai dienai. Vairāk nevajag.

White BMW

Nolokām aizmugurējos sēdekļus un iekāpjam tumši zilā bembja aizmugurējā sēdeklī. Tiek uzlikts John Fruscinate un līdz grīdai iespiests gāzes pedālis, vismaz uz brīdi. Neviens nerunājam, bet visi pie šīs dziesmas atceramies balto BMW - mašīnu, kurai it viegli piedēvēt ikonisku nozīmi un mēs to darām. Kāds pagriež Murderers vēl skaļāk un mazā smilšainā ieliņa joņo gar stiklu, šķiet, pēdējoreiz.

Izbraucam uz Rīgas apvedceļa un ātrums pieaug. Kavējam, lidmašīna jau pēc stundas. Tiek uzlikts 'repeat' un katrs bass aizķer ne tikai vēdera diafragmu, liekot to izjust ar visu ķermeni, bet katru nervu, kurš izjūt gan skaņu, gan ātrumu, gan lidmašīnu ...kuru vajag nokavēt.

Es zinu, ko darīšu nākampavasar

2012. gadā:

1) man pienāksies atvaļinājums
2) es katru mēnesi būšu bik atlicis, sākot ar šo
3) es stopēšu uz dienvidiem ar mugursomu, fočiku un naudas maku
4) došos uz ... (pa šo laiku es vairākkārt pārdomāšu, kurš būs mans pirmais mērķis, bet jau tagad zinu, ka tas nebūs pēdējais)

man to vajag kā ēst..turpat jau divus gadus neesmu izstopējis ārpus Latvijas, tā ir atklāta nolaidība pret savām vajadzībām. ceļš sauc