Dzīvums

Vienu pēc otras izlasīju divas žurnālistu grāmatas. Katra no tām ir par savu tēmu, rakstīta citā žanrā un citādi uzrunā lasītāju. Pirmā bija Mika Koljera pirms mēneša man personīgi uzdāvinātā "Baltic Byline", otra - Imanta Liepiņa "Ukraina. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija".

Koljera grāmatai piemīt jau gaidīts svaigums - tā ironiski paskatās uz Latvijas sabiedrību. Atšķirībā no viņa pirmās grāmatas "Ceturtais lielākais Latvijā", kurā Koljers iesmēja par politisko vidi, šajā viss ir vēl daudz pazīstamāks un, iespējams, tāpēc jo spilgtāk izjutu viņa ironiju. Viņš raksta par Latvijā strādājošo žurnālistu ikdienas aizkulisēm tik dzīvi, ka sajūta - es šo vietu vai situāciju pazīstu. Patiesībā viņa satīra tik burvīgi paņem, jo ir patiesa. Pieļauju, ka nebūdams žurnālists, kāds cits to nemaz nesaprastu.

Liepiņa grāmata savukārt ilgi nostāvēja uz galda. Zināju, ka tas ir dokumentāls Ukrainas Maidana un Krievijas okupācijas atspoguļojums, kurā jau tāpat darba dēļ pēdējos divus gadus dzīvoju. Tagad pieķēros un izlasīju divās dienās. Spēcīgi. Un atkal jau tāpēc, ka patiesi. Ja nebūtu dumjo atkāpju par Latviju, šī noteikti būtu vērtējama kā obligātā literatūra par to, kas ir valsts, kas ir patriotisms un cik vājas patiesībā ir lielvaras, kuras darbojas uz bandītisma pamatiem.

Abās vienojošais bija žurnālists, kurš, lai arī būdams atšķirīgā vidē, tomēr vēro reālus notikumus ap sevi, un grāmatā beidzot ietver to, kas paliek ārpus rakstiem - dzīvā dzīve. Nosaukšu to par dzīvumu. Tas arī abām grāmatām piešķīra garšu.

Sistēmas traģēdija

Šodien braucu uz bērēm. Braucu uz bērēm cilvēkam, par kura aiziešanu patiesībā iekšēji pārdzīvoju tik sen, ka šobrīd to pat vairs neatceros. Tomēr pēdējās dienas pavada smeldzīga sajūta. Bez tās laikam cilvēks nav cilvēks.

Ceļā izlasīju pēdējās lapas jau sen sāktajam Teodora Draizera romānam "Amerikāņu traģēdija". Pirms paņēmu šo biezo 20. gadsimta sākumā rakstīto grāmatu no plaukta, to biju uzlūkojis, domājot, ka varbūt tā man palīdzēs izprast amerikāņus, to pamatu, uz kura uzbūvēta mūsdienu varenākā valsts.

Lasot, domas mainījās - biju nedaudz pārsteigts par nepolitisko, dziļi personiski un brīžiem filizofiski aprakstīto apjukuša jaunieša dzīvesstāstu, jo biju gaidījis ko citu. Tomēr, tuvojoties grāmatas beigām, sapratu, ka esmu alojies. Šķiet, autors (par kuru esmu pārliecināts, viņš ir zvērināts ateists) caur jaunā vīrieša pārdzīvojumiem tomēr lasītājam uzbūvē izpratni par tā brīža Ameriku un ārkārtīgajām pretrunām, kas valdīja tās sabiedrībā un samala tos, kuri nokļuva starp tām.

Interesanti, ka 20. gadsimta sākumā, kad ASV jau bija kļuvusi par ekonomikas smagsvaru, bet vēl nebija iekarojusi lielākā starptautiskā spēlētāja lomu, un tās strauji augošais bagātnieku slānis baudīja visas iespējamas izpriecas, viņu fabrikās un kompānijās strādājošais sabiedrības vairākums bija dziļi kristīgs, pieticīgs un aizspriedumu pilns. Šajā laikā sabiedrībā valdīja pretrunīgs absurds - nabadzīgais vairākums pieturējās pie savas aprobežotības, vienlaikus nekritiski apbrīnojot bagātniekus un viņu dzīvi, vienlaikus tomēr nepieļaujot, ka arī viņi varētu būt tādi.

Jā, grāmata patiesībā nav par politiku, bet vienlaikus tā tik labi to skaidro. Man kā politikas izprašanas atkarīgajam tas bija patīkams atklājums brīdī, kad jau biju nolēmis, ka šī grāmata jālasa citādi.

Bet par bērēm. Galvenais varonis ir 20. gadsimta sākuma Amerikas upuris. Jaunietis, kurš skaidri redz, ka viņam mācītais nesakrīt ar realitāti. Kā tāds 20. gadsimta sākuma Merilins Mensons. Tomēr šis varonis dzīvo citā laikā. Laikā, kad viņam savu kaisli un alkas jāslēpj, un pretrunu mocīts viņš tā arī nespēj saprast kāpēc.  Iespējams, tieši mana brauciena mērķis, rakstot šo ierakstu, un pēdējo dienu pārdomas par dzīvi grāmatu liek uztvert asāk un personīgāk. 

Kārtējo reizi pārdomāt tos dažus īpaši spēcīgos emociju brīžus paša dzīvē, kuri galu galā noteikuši, kur esmu šodien. 

Kārtējo reizi pārdomāt tos brīžus, kad emocijas apslāpētas, iespējams, pielāgojoties kādām "tā ir pareizi" vai "tā būs mierīgāk" dogmām. 

P.S. Ja lasi šo ierakstu, un domā reiz lasīt arī grāmatu, tad viens ieteikums: nepadoties pie pirmās grāmatas daļas, kura nezināmu iemeslu dēļ ir robustāka, pilna naivu autora skaidrojumu un dažbrīd pat muļķīgu pamācību. Otrā un trešā aizrāva un brīžiem bija sajūta, ka tās rakstījis vai, iespējams, tulkojis kāds cits.

7,99

Es zinu, es zinu, ka to pašu nodomāju gan šovasar, izlasot, šķiet, lielāko daļu latviski tulkoto Vonnegūta darbu, gan trīs ārkārtīgi saviļņojošus un sevī ievelkošus Antuāna de Sent-Ekziperī eksistenciālos, filozofiskos un autobiogrāfiskos darbus, bet ŠĪ ir labākā grāmata, kādu esmu lasījis. Līdz nākamajai, kura mani aizraus universā.

Nupat, burtiski pirms septiņām minūtēm jeb īsi pirms pusnakts aizšķīru Deivida Nikolsa grāmatas 'Mēs' sarkanos vākus.

Esmu pārliecināts, ka līdzās stāstam un valodai grāmatā katrs baudījumu gūst arī no tā, cik viegli tajā spēj atrast vietu sev. Pēdējos dažus mēnešus pieķeru sevi, kad kārtējo reizi esmu aizdomājies par kādu epizodi jau minētā franču rakstnieka de Sent-Ekziperī darbā 'Dienvidu kurjers', kurā kādu manis izdzīvotu smeldzīgu situāciju uz papīra autors bija uzlicis tā, itkā viņš būtu slepus vērojis manu iekšējo pasauli. Tiesa, to viņš darījis gandrīz pirms gadsimta, kas šo iespējamību izslēdz.

Savukārt "Mēs" lasīšana sniedza mulsinošu sajūtu - skumju prieku. Asprātīgā valoda grāmatas garumā ietērpa sāpīgu likteni - patiesībā vairākus -, gluži kā rudens krāsainība, maskē to, ka tūlīt mēs bradāsim tikai pa dubļiem bez jebkādām krāsām. Turklāt galvenais varonis par spīti savam vecumam, statusam un citām maznozīmīgām kategorijām tik ļoti bija es, ka grāmatu lasīju kā savu potenciālo nākotnes biogrāfiju, vienlaikus saprotot, cik ļoti to tādu nevēlētos un cik ļoti tā tomēr varētu tai līdzināties.

Īsumā, kā precīzi rakstīts atsauksmē uz grāmatas vāciņa, tā ir "A sad, funny, soulful joy". Iespējams, vērtīgākais veids, kā iztērēt £7,99 un, iespējams, neoriģinālākais teikums, ar ko nogriezt bloga ierakstu.

P.S. Un nē, bilde nav mana. Mana grāmata ir mīkstiem vāciņiem, noņurcīta somā un pa gultu tajās dažās reizēs, kad sapņu universs tomēr bija spēcīgāks par grāmatu.

Spriedzes noturēšana

Pasīvu lasītāju pārvērst par aktīvu līdzpārdzīvotāju ir reta māka. Trim pēdējām rokā paņemtajām grāmatām tas izdevās.

Jurģa Liepnieka un Nila Saksa 'Nāve - tās nav beigas' bija mans pirmais krimiķis. Laikam. Cik ļoti man patika stils katras nodaļas beigās likt gaidīt aiznākamo nodaļu, kur turpināsies šajā iesāktā sižeta līnija un bagātā valoda, tik ļoti kaitināja sižeta vilkšana, bet visvairāk - nekādas beigas. Burtiski nekādas.

Man palika vairāki jautājumi gan par pašu sižetu, gan to, kāpēc šī grāmata patiesībā tapusi un kāda velna pēc vajadzēja tik dedzīgi atmaskot dažādus Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darba stilus, ja paši autori savu dzīvi paši veltījuši šādu parazītisku sistēmu veidošanai.

Nesalīdzināmi spraigāks bija klasiķa Artura Helija romāns 'Lidosta'. Man lasot bija grūti noticēt, ka autors pats nav vadījis lidostu un līdz savai pozīcijai nonācis, strādājot gandrīz visos lidostas amatos. Tas ir savdabīgs talants lasītāju acu priekšā uzburt skudru pūzni un nepazaudēt katra varoņa milzīgo emocionālo pasauli un manu uzmanību. Zinu, ka reiz jāizlasa arī viņa romāns 'Viesnīca'.

No šīs grāmatas tomēr visvairāk mani personīgi aizķēra vieglums, vienkāršība un brutālā realitātes sajūta, kādā līdz kaulam tika atsegtas divu cilvēku bezceļā nonākušās attiecības, lai pēc tam viņi šķirtos, abi apzinoties, ka tas ir tikai loģisks iznākums.

Gorkija garstāsta "Nevajadzīga cilvēka dzīve" iedvesmots izlasīju arī citu viņa darbu - 'Vasara'. Lieliskā valodā ar aizraujošu sižetu un spilgtiem tēliem uzbūvēts salkans sarkanās propagandas stāsts. Tāds laiks.

Tomēr ģēniju nevar nokaut pat man emocionāli pretīgā stāsta morāle, tieši otrādi - sapratu, ka pirms Gorkija kārtējā darba atvēršanas jānoskaidro, kādos apstākļos tas tapis un vai vēlāk nav rediģēts pēc vajadzības.

Mīlestība kā dzīves stāvoklis

Vēstures fakti un mīlestība ir divi tik nesavienojami jēdzieni. Vēsture pārstāv mirkļus pat ja tie sāk gadsimtiem ilgus stāstus, bet mīlestība ir mūžīga pat tad ja tā ilgst tikai mirkli. Vēsture tev nemanāmi var tikt veidota blakus, bet mīlestība... Mīlestība tevi ierauj līdz pēdējam atomam.

Viktora Igo romānā 'Cilvēks, kas smejas' abi šie jēdzieni ir savīti, sapīti kā bizē - viens otru krustojot un vijoties. Atklājot Lielbritānijas netīro un skaudro absolūtisma laika politiku un vēstures absurdus un vienlaikus acu priekšā uzburot vistīrāko mīlestību, kāda vien ir iespējama. Saucot gadaskaitļus un liekot izjust pirkstgalu pieskārienus starp divām mīlošām sirdīm. Dubļos un vienlaikus tik smalki. Varbūt pat pārāk skaisti.

Atvērt bengāļu klasiķa Rabindranata Tagores stāstu krājumu pēc Igo meistardarba bija kā atvērt pils durvis un iznākt pie cilvēkiem, kuri gar mūri sacēluši būdiņas. Pieticīgā, mums, rietumniekiem, šķietami primitīvā bengāļu dzīve 19. gadsimta beigās tiek uzburta ar īsiem stāstiem.

Tomēr viņa valoda gluži kā paši bengālieši tikai ļauj tev ticēt, ka esi pārāks un gudrāks. Atklājot dziļo simbolismu valodā, sarežģīto sociālo sistēmu un tradīcijas, kurās ietērptas tās pašas jūtas, tās pašas vēlmes un sapņi, Tagore pamazām ļauj lasītājam pacelties un atklāt jaunu veidu kā paskatīties uz dzīvi.

Un, lai cik pārsteidzoši vai varbūt paredzami tas nebūtu, tieši mīlestība šajā valstī, kur vēl mūsdienās valda kastu sistēma, liek pārkāpt paaudzēm ilgi veidotās iekārtas robežas un parādīt - mēs visi mīlam vienādi.

in mind

Once you wanted me to write a piece. I have thought that over and over again for years. Lately I have understood I cannot do that. Not in a small scale. You are worth a book.

Kults 1994 melnos vākos

Aptuveni pirms gada te iemetu pirmos kulta filmu iespaidus. Šīs izvēlētās filmas palika tik neķītrākas, melnākas un nomācošākas, ka aprāvos. Pēc alfabēta gan tieši pirmie burti laikam sakrita man visgrūtāk sagremojamie un pieņemamie - bet apiet paša izvēlēto principu nespēju. Nākamajai, šķiet, jābūt pornogrāfiskajai 'Behind The Green Doors'. Atmetu ar roku. Uz laiku. Gan jau atkal paskatīšu, zinu, ka vairākas, kuras atbilst kulta filmu statusam, jau agrāk esmu redzējis.

Tikmēr aizķēra grāmatas. Kulta? Drīzāk ne.

Vainīga ir tā pavisam nevainīgi rozīgā, bet trāpīgi asā cēsinieka Mika Koljera 'Ceturtais lielākais Latvijā', par kuras tapšanu viņš man pats stāstīja, izgaršojami īstajā britu akcentā dzidri smejot Mūkusalas ielas tējotavā. Tobrīd nebiju vēl lasījis, bet pēcāk vajadzēja tik dabūt rokā.

Turpinājumam paķērās cita ārzemnieka - Džuzepes Tomazi di Lampedūza - arī tepat Latvijas Stāmerienā tapušais 'Gepards'. Kā teikts pēcvārdā, kuram sliecos piekrist, šajā nu jau par itāļu klasiku dēvētajā darbā ir attēlota visu laiku dziļākā aiziešanas, miršanas aina.

Tad uznāca azarts - izlasīju bezgali smaldzīgo Gorkija "Navajadzīga cilvēka dzīvi", vairākus sev tik tuvos amerikāņu fantastikas klasiķu stāstus, Vonnegūta rotaļīgi rakstītās prāta spēles "Kaķa šūpuli" un lopkautuvi, kā arī virkni latviešu stāstu, galvenokārt humoreskas.

Šovakar, precīzāk, šonakt īsi pēc diviem pēc pusnakts ar patīkamām skumjām aizvēru Joņeva "Jelgava 94". Metāls man tuvs, kaut to iepazinu jau nedaudz par vēlu, arī Jelgava un garie mati man pagāja secen (tiesa, gari mati man bija un koncertos tos purināju, bet tie netika atlaisti tikai šim iemeslam), bet šajā grāmatā ir kas daudz vairāk. Šķiet, tā ir pagātnes, atmiņu, un nepiepildītu cerību saldme - tā patīkamā sajūta, kas uznāk, ieslīgstot nopūderētajās atmiņās, kurās valda labais un foršais.

Lai gan grāmatas mēdz būt par pagātni un piedzīvoto in general, Joņeva veikums uzsita vēlmi atgriezties viņa aprakstītajā Jelgavā un laikā tik ļoti, itin kā tā būtu mana pagātne ar manām atmiņām. Pieklusināti asprātīgā valoda to padarīja vēl vienkāršāk paveicamu. Skaisti - domāju, ka ir tapusi latviešu kulta grāmata.

Pārāk gan to cildināt nedrīkst, vēl būs kā ar 'Nirvanu'...

Dejotāji tumsā

Parasta darbadiena. Lasu par simtgadnieku Robertu Vaisu un austiņās skan 'Dancer In The Dark' skaņu celiņš. Pienākot 'I've Seen It All', caur ķermeni izskrien skudriņas un pazūd apkārtnes realitāte. Uz brīdi, bet spēcīgi - tik ļoti, ka lika aizdomāties par to, kas esam mēs un es te, kur esmu. Interesanti, ko var paveikt labi uzrakstīts gabals.

Kulta filma-N006: 'Begotten'

Šīs 1990. gadā uzņemtās kulta šausmenes vizuālie 'efekti' pirmajā brīdī liek domāt, ka tā ir uzņemta uz filmas, kura pēcāk mazgāta kādā šķīdumā. Tomēr tas ir tikai viens no savdabīgajiem izteiksmes līdzekļiem, kas palīdzējis tai iegūt kulta produkta statusu.

'Begotten' ir piepildīta ar simboliem, ar kuriem patlaban ir pilnas arī dažādas mūsdienu šausmu filmas un metālistu mūzikas videoklipi. Ja var ticēt šīs filmas dievinātājiem, tā ir pirmā, kurā nepastāv tekstuāli dialogi, bet to vietā filmas sižetu "stāsta" raupjā un vizuāli melnbaltā valodā izpaustas nepārtrauktas sāpes.

Visa filma emocionāli ir ārprātīgas acīmredzamas ciešanas, kuras (kā izrādās) attēlo pasaules radīšanu caur dievu dzemdēšanu, izvarošanu un brutālu nogalināšanu. Līdz pat sižeta izlasīšanai tikai pēc filmas noskatīšanās gan neko no tā neuztvēru. Tā arī bijusi mana kļūda, jo sižeta izlasīšana ir obligāta tās uztveršanas sastāvdaļa.

Interesanti, ka šausmenes veidotāji esot minējuši, ka filma neizdzēšami paliks atmiņā katram, kas to ir redzējis. Kaut kādā savdabīgā veidā tā arī varētu būt - tik daudz mēma un melnbalta vājprāta, kas izpildīts teju vai ar butoh dejas stilistiku vēl nekad iepriekš nebija redzēts.

Kulta filma-N005: 'Baise Moi'

Nežēlīgs, vardarbības un bezjēdzīga ļaunuma piesātināts darbs, kura kulta filmas statusu man neizdevās saprast. 2000. gada filma savulaik nodēvēta par franču jaunā reālisma vilņa aizsācēju, tomēr saprotamāka ir tās nokļūšana "filmas, kas šokēja pasauli" sarakstā.


Ļaunuma bezjēdzība ir jau sen apspēlēts temats visdažādākajās filmās, bet sižeta attīstība, kurā divi varoņi (šoreiz varones) dodas ceļā, jo dzīvei, kāda tā ir, vairs nav jēgas, ir redzēta gan 1988. gada filmā "Hawks" (kura manā atmiņā iesēdusies kā kas ļoti labs), gan esot veiksmīgi atkārtota salīdzinoši ne tik senajā "The Bucket List" (neesmu vēl redzējis, bet lasīju slavinošas recenzijas).

Iespējams, franču kino neko tamlīdzīgu vēl nebija pieredzējis, tostarp līdz šim nebija uzsvērta sociālo slāņu dažādība, pieaugošā vardarbība un noziedzība, bet tā nespēja līdz galam pārsteigt. Toties pārsteidza amatieriskā filmēšanas metode.

Un tomēr, lai gan nesaprotu filmas kulta statusu, tā ir atmiņā paliekoša tieši brutalitātes dēļ, kas robežojas ar reālu noziegumu filmēšanu. Ne velti tās nosaukums latviski ir "Izdrāz mani".

Kulta filma-N004: 'Bad Taste'

Šausmu filmas nosaukums izsaka visu – šķīstošas smadzenes, asiņu šļakstīšanos, muļķīgas frāzes un vēl muļķīgākas to pavadošās grimases, citplanētiešus ar milzīgiem dibeniem un nāsīm, māju-kosmosa kuģi un galveno citplanētiešu apkarotāju, kurš visas filmas laikā savas smadzenes papildina ar citplanētiešu smadzeņu daļiņām, gluži vienkārši attaisot savu galvaskausu.

Tomēr šī pilnīgi muļķīgā laiku izniekotāja neesot tik liels mēsls, par kādu es to uzskatu, liecina pat nevērīga ielūkošanās vikipēdijā. 1987. gadā tas bijis īsts Jaunzēlandes kino šedevrs, kas ļoti labi iederējies kopējā sliktās gaumes komēdijšausmenīšu vidū.

Un tādu neesot bijis maz, par ko liecina arī pārējās šajā laikā uzņemtās „Bad Taste” režisora Pītera Džeksona filmas. Tā paša Džeksona, kuru mēs pazīstam pēc „Gredzenu pavēlnieka” un „Hobita” ekranizācijas...

Visu cieņu arī par to, ka šo asiņaino mēslu ar visiem it kā ģeniālajiem specefektiem Džeksons filmējis, būdams jaunāks par mani.

Kulta filma-N003: 'Angel of Vengeance'

Filma par brūkošu sabiedrību, kurā tās vārgākā būtne - trausla un mēma jauna sieviete - tiek novesta līdz vājprātam. Vājprāta rezultātā viņa kļūst par savas būtības pretpolu - spēcīgu, izaicinošu un seksīgu nāves mašīnu.

Ikoniski kadri un savam laikam (1981.gads!) progresīvs muzikālais pavadījums. Šķērma dūša un riebums pret mūsu attīstītās pasaules pirmatnēji zvērīgajiem instinktiem saglabājas vēl labu laiku pēc filmas noskatīšanās.

Kulta filma-N002: 'Akira'

Anime "Akira" sākās ar apokalipsi, kas mani tai piesaistīja jau ar pirmajiem kadriem. Nedaudz atgādina sapņus, kādus pieredzu pēdējā laikā - industriāla attīstība un ekonomisks uzplaukums ir īslaicīgs, jo korupcija, likumu vara un tiesībsargājošās institūcijas ir apvienotas visaptveroša totālās kontroles mehānisma ieviešanai.

Tomēr sabiedrības sabrukums šajā filmā ir tikai blakusefekts. Galveno vēsti nes ideoloģiskais vai varbūt pat reliģiskais aspekts par neizmērāmo spēku, kas ir katrā no mums un kā dēļ mēs pastāvam.

Vienīgi, kā jau anime žanrā pienākas, neizmērojamais spēks nonāk parasta jaunieša rokās, kuru visu filmu pavada viņa draugi, ātri motocikli, nākotnes arhitektūra un absolūta un bezjēdzīga vardarbība. To filmā realizē gan labie, gan ļaunie, gan sižetā tieši neiesaistītie. Asinis šķīst bagātīgi, taču pēc labākajām mangas tradīcijām neizpalikt arī no orgānu/ķermeņu deformācijām.

Tomēr līdzīgi kā Kubrika "2001. A Space Odyssey" arī šai filmai ir milzīgs fanu pulks, kurš no šīs režisora Katsuhiro Otomo 1988. gada filmas joprojām mēģina atšķetināt jaunus un jaunus simbolus. Ne velti arī "Matrix" ir ietvertas vairākas atsauces uz šo anime.

Kulta filma-N001: '2001. A Space Odyssey'

Mana pirmā, bet noteikti ne pēdējā saskarsme ar Stenlija Kubrika daiļradi. Filma, kura klaji ignorē likumu, ka kadrs jāmaina ik pēc piecpadsmit sekundēm, manu uzmanību piesaistīja visas divarpus stundas.

Biedējoša, līdz kaulam stindzinoša un intriģējoša vienlaicīgi tā izteikti ilgos kadros, kas katrs ir kā glezna, uzbur senu pagātni un nākotni, meklējot atbildi uz... nav ne jausmas, uz ko. Šķiet, visa filmas veidotāju komanda ir lietojuši smagi haluciogēnas vielas, un šādu vielu iedarbību izjūt arī ikviens, kurš filmu vienā laidā noskatās no sākuma līdz beigām.

Tā ir mistērija skaņās un krāsās, mīkla, kas tiek uzdota skatītājiem un patiesībā atbildēta simbolu valodā pašā filmā. Tikai tai nav viena atbilde - katrs kadrs slēpj kādu kodu. Kā nopratu, palasot neskaitāmās fanu lapas, tad galvenā mīkla un tās šķietamais atrisinājums ir melnais monolīts, kas nav nekas cits kā vien ekrāns.

Tomēr, cik neizprotams ir šis mans apraksts, tik savdabīga ir šī 1968. gada filma-magnēts. Protams, kaut kur pa vidu ir arī sižets, kurā mašīna ar mākslīgo intelektu cīnās ar cilvēkiem. Tomēr tas paliek otrajā plānā.

Silver lining

Kāpēc gan prātā reiz nevarētu iestāties miers, pilnīga apmierinātība ar padarīto, visu notiekošo un plānoto? Kāpēc visu laiku iekšā kaut kas urda riskēt, domāt par neiespējamo un jaukt dažādas laika dimensijas vienā?

Nupat noskatījos filmu Silver Lining un sajutos kā tās galvenais varonis. Protams, filmām ir jārada sajūta, ka to varoņi izdzīvo reālas dzīves, taču šis nebija tas gadījums. Sajutos kā Pets, kurš atgriezies no mentālās klīnikas - itin kā pēdējo divu gadu laikā būtu izliets caur sietu. Tiesa, viņa pārdzīvojumi filmā bija vairākkārt vieglāki nekā tie bija grāmatā, kas iespējams šoreiz man ļāva sevi asociēt ar šo tēlu.

Šajā laika nogrieznī ir izmēģināts teju viss un tagad iekšējā balss sauc atgriezt atpakaļ visu, kā reiz bijis pirms tā. Nonsenss, neiespējams nonsenss. Klīnikas zāles nav iedarbojušās.

Sirds palēcieni

Rakstu par korupcijas ietekmi uz ekonomiku.

Īstermiņā korupcija pat ievērojami uzlabo izaugsmes rādītājus un tādas valstis kā Somālija var šķietami kļūt par ātrāk augošajām ekonomikām pasaulē. Bet tas ir īstermiņā.

Ilgtermiņā korupcija nestrādā - koruptīvās saistības ir nestabilas un jebkādu ārējo spēku iedarbībā ātri izirst, ko pierāda kaut vai Skandināvijas piemērs.

Attiecībās ir tāpat. To gan es nerakstu.

Lietus

Pēc divu dienu sutoņas nāk lietus. Debesis aizvilkušās tumšas, un par spīti tam, ka ir tikai dienas vidus, drīz būs jāieslēdz gaisma, lai redzētu klaviatūras taustiņus. Viņa atspiedusies ar elkoņiem pret plato palodzi, piespiedusi telefonu pie auss un vēro kā pagalma kokiem satrakotais vējš rauj pa gaisu jaunās lapiņas. Pa logu arī istabā iesitas spējš vēja trieciens, sabužinot viņas nupat mazgātos matus,  un nokrakšķ lielie koka rāmji dzīvokļa otrā galā.

Dzeltenajā kleitiņā joprojām iezīmējas mitrā peldkostīma aprises, kurš tā arī nav paspējis nožūt pēc peldsezonas atklāšanas Ķīšezerā. Pleci un kailās kājas jau ir noķērušas sauli. Varbūt pat par daudz, jo izbrauciens ar riteni ieilga, Vidzemes tirgū iečekojot Latvijas tomātus un gurķus, bet Miera ielas republikā - piereģistrējot manu riteni.

Beidzas telefonsaruna, un viņa smaidošām acīm paskatās uz mani, nemaz nenojaušot, ka kādu laiku jau esmu viņu vērojis. Aiz viņas muguras iespīdas Rīgas Centra namu metāla jumti un iedārdas pērkons. "Uzliekam puķu kastes uz palodzēm?"

Mana.

Fakts

Par daudz pagātnes manā tagadnē traucē nākotnei.

Vakara maršruts

Divdesmit pirmais autobuss kādu laiku nenāk. Kāda tante ik pa divdesmit sekundēm skatās pulkstenī. Es viņu klusībā apbrīnoju - šajā stindzinošajā salā nebija ne mazākā vēlme izvilkt rokas no kabatām, lai pavilktu uz augšu piedurkni. Un nav jau arī jēgas - autobusam jānāk drīz. Vienu biju acīm pavadījis, jau nākot uz pieturu, bet ir taču darba dienas vakars, un drīz jābūt nākamajam, mierinu sevi. Tikmēr stāvu un grozu tikai acis, lai no elpas garaiņiem mitrā šalle, man lieki kustoties, nepieskartos vaigiem. Cimdi arī ir kaut kur somā, bet nē, nē, nemeklēšu, varu jau nedaudz pastāvēt.

Tur jau parādās arī zaļā svītriņa. Redzams, ka nupat aptur vienu pieturu iepriekš, bet, laikam pat durvis neattaisot, tas brauc atkal tālāk. Cilvēku, protams, maz, vakarā jau uz centru neviens vairs negrib, laikam visi ietaupījumi Ziemassvētku kāpostos noēsti, un tagad var gulēt mājās pie televizora. Nogurkst sniegs zem smagajiem riteņiem un arī man attaisās durvis.

Laiku skaitošā tante paliek - laikam gaida kādu citu ciparu. Nu, lai gaida ar, es viņas vietā iekāptu kaut uz pāris pieturām, lai atsiltu. Pa visu autobusa aizmugurējo daļu esmu vienīgais. Priekšā vairāki pensionāri kā sastrīdējušies katrs skatās uz savu pusi pa aizsvīdušajiem logiem. Aiz tiem skaidru attēlu tāpat nevar saskatīt, vien uguntiņas un atsevišķas ēku aprises. Nosēžos pie loga un iegrimstu vecu īsziņu pārskatīšanā un dzēšanā. Kopš vasaras mana lētā klucīša atmiņa jau pilna.

-"Nometņu iela. Nākamā pietura Āgenskalna tirgus." 

 Autobuss kādu laiku tur vaļā durvis, laikam šoferis pamanīja to vīru, kurš skrēja vēl no Lapu ielas stūra. Viņš, skrienot uz durvīm, vēl uzmet aci man un ielec autobusā. Nopīkstina maku un nāk apsēsties man blakus. 

 -"Tu esi.." viņš iesāk sarunu.

-"Jā," nosaku un turpinu bakstīties pa telefonu.

Viņš kādu laiku sēž neko nesakot. Var just, ka grib jautāt vēl kaut ko, bet minstinās.

-"Es jau negribu uzbāzties, tikai zināju, ka esi šajā autobusā."

-"Zinu, tagad autobusi reti nāk," nosaku.

Manu joku laikam tā arī neuztver. Neskatos, bet jūtu, kā viņš izmisis skatās apkārt - te pa logu, te uz manu telefonu, te uz pensionāriem, kuri joprojām vēro garām slīdošās uguntiņas.

-"Žēl," viņš nočukst, "tātad patiešām jau pārdevi?"

-"Kā redzi," atbildu un līdz ar pensionāriem pievēršos Āgenskalna tirgus tukšo puķu paviljonu aplūkošanai, it kā skatoties viņam garām, "nemaz nezināju, ka jūsu tik daudz. Mani patiešām vairs nekas neinteresē."

Vīrs pieceļas un iet uz vidējām durvīm.

-"Eduarda Smiļģa iela. Nākamā pietura Slokas iela," kaitinoši skaidri norunā sievietes balss. Viņš izkāpj. Garām aizslīd Uzvaras piemineklis, bibliotēkas jaunceltnes betona masīvs un zilās dzelzceļa tilta arkas. Pie "Stockman" sakāpj ļoti daudz cilvēku un jūtu, ka man nāk miegs. Ar grūtībām šajā siltumā noturu acis vēl brīdi vaļā.

-"Ģertrūdes iela."

Paveras durvis un apņem jau pieredzētais aukstums. Izkāpju un mani pie pleca paķer kāda garāmgājēja. Viņas sejā redzu divas lielas brūnas acis. Jaunā sieviete, ieraudzījusi manu skatienu, sastingst. 

-"Nokavēju," viņa iekliedzas tik klusi kā bez elpas.

-"Jā," es nosaku un dodos tālāk. Viņa paliek stāvot vēl kādu brīdi - redzu ēnu no veikala izkārtnes. Pie luksofora pagriežos. Aizgājusi.

"Nolādētie dvēseļu uzpircēji," noburkšķu. Manī paveras blakus stāvošā sieviete sarkanām acīm. Satrūkstos, bet tad viņas zīlītēs pārslēdzās satiksmi regulējošās gaismas. Varu iet.

Dzeltenas domas pelēkzilos mākoņos

Patlaban pa radio 101 skan Lianne La Havas dziesma No Room For Doubt..."we all make mistakes ..we do, I learnt from you".. Uzsita rakstīšanas sajūtu. Sen arī neesmu rakstījis, kā man jau ir ne reizi atgādināts. Tad nu tagad piesēdos.

Nesen saslaucīju ūdens svītriņas, ko uz koridora grīdas uzzīmēja mans velosipēds un izkāru līdz vīlēm izlijušās drēbes, un, nesteidzīgi žūstot, pagatavoju zivs fileju. Šodien tā arī nenopirku koka urbi, kā dēļ pārmaiņus pēc savā retajā brīvajā vakarā izlēmu izlasīt tikai divas mācību literatūras nodaļas, bet reāli iedvesma uznāca tikai vienai - pievērsos pēdējo nedēļu Iršiem, kas palikuši nelasīti.

Vēl uzmetu acis pēdējo pāris nedēļu bildēm - pozitīvas emocijas un smaidīgi notikumi, par kuriem gandrīz pats brīnos. Ne jau tāpēc, ka būtu jābūt citādi, bet tāpēc, ka starp mācībām un darbu un darbu un mācībām jau labu laiku ikviens nozagts mirklis ir kā zili priecīga rudzupuķīte pelēkzaļā rudzu jūrā - mirklīgs, bet tik izbaudāms.

Manī ieviesusies arī patīkama māju sajūta. To veido garšaugu dobīte uz loga, brāļa speciāli taisītie galdi, paša iekrāta skaistu trauku un raupju būvniecības instrumentu kolekcija, šonakt ceptā keksa smarža dzīvoklī, jau trešā grāmata, kas pienākusi uz šo adresi, ritmiska datortaustiņu skaņa no virtuves un rīta saules stari, kas pār jumtiem ik rītu lieliem vāliem sagāžas man blakus uz spilvena.

Ikvienā šūnā ienācis patīkams miers. Miers, bet ne atslābums, jo, šķiet, enerģijas ir tik, cik sen nav bijis. Lai visu paspētu, dažreiz sanāk gulēt vien pāris stundas, bet pat tajos rītos aizvien biežāk pamostos bez modinātāja. Bet vislielāko stimulu pavasaris devis smadzenēm, kas sākotnēji gausi, bet nu jau pavisam reanimējušās no ziemas "viss ir sūds" un "man ir auksti" idejām un pievērsušās daudz jaukākajām "saule spīd acīs" un "jāizmācās, lai siltajā vakarā vēl var ar riteni izbraukt loku".

Tad nu te ilustrācijai pielieku arī vienu no mazajiem šās nedēļas prieciņiem - saspēli starp mani un viņu, starp stiklu un stāju, starp mākslu un odiem.