Kulta filma-N006: 'Begotten'

Šīs 1990. gadā uzņemtās kulta šausmenes vizuālie 'efekti' pirmajā brīdī liek domāt, ka tā ir uzņemta uz filmas, kura pēcāk mazgāta kādā šķīdumā. Tomēr tas ir tikai viens no savdabīgajiem izteiksmes līdzekļiem, kas palīdzējis tai iegūt kulta produkta statusu.

'Begotten' ir piepildīta ar simboliem, ar kuriem patlaban ir pilnas arī dažādas mūsdienu šausmu filmas un metālistu mūzikas videoklipi. Ja var ticēt šīs filmas dievinātājiem, tā ir pirmā, kurā nepastāv tekstuāli dialogi, bet to vietā filmas sižetu "stāsta" raupjā un vizuāli melnbaltā valodā izpaustas nepārtrauktas sāpes.

Visa filma emocionāli ir ārprātīgas acīmredzamas ciešanas, kuras (kā izrādās) attēlo pasaules radīšanu caur dievu dzemdēšanu, izvarošanu un brutālu nogalināšanu. Līdz pat sižeta izlasīšanai tikai pēc filmas noskatīšanās gan neko no tā neuztvēru. Tā arī bijusi mana kļūda, jo sižeta izlasīšana ir obligāta tās uztveršanas sastāvdaļa.

Interesanti, ka šausmenes veidotāji esot minējuši, ka filma neizdzēšami paliks atmiņā katram, kas to ir redzējis. Kaut kādā savdabīgā veidā tā arī varētu būt - tik daudz mēma un melnbalta vājprāta, kas izpildīts teju vai ar butoh dejas stilistiku vēl nekad iepriekš nebija redzēts.

Kulta filma-N005: 'Baise Moi'

Nežēlīgs, vardarbības un bezjēdzīga ļaunuma piesātināts darbs, kura kulta filmas statusu man neizdevās saprast. 2000. gada filma savulaik nodēvēta par franču jaunā reālisma vilņa aizsācēju, tomēr saprotamāka ir tās nokļūšana "filmas, kas šokēja pasauli" sarakstā.


Ļaunuma bezjēdzība ir jau sen apspēlēts temats visdažādākajās filmās, bet sižeta attīstība, kurā divi varoņi (šoreiz varones) dodas ceļā, jo dzīvei, kāda tā ir, vairs nav jēgas, ir redzēta gan 1988. gada filmā "Hawks" (kura manā atmiņā iesēdusies kā kas ļoti labs), gan esot veiksmīgi atkārtota salīdzinoši ne tik senajā "The Bucket List" (neesmu vēl redzējis, bet lasīju slavinošas recenzijas).

Iespējams, franču kino neko tamlīdzīgu vēl nebija pieredzējis, tostarp līdz šim nebija uzsvērta sociālo slāņu dažādība, pieaugošā vardarbība un noziedzība, bet tā nespēja līdz galam pārsteigt. Toties pārsteidza amatieriskā filmēšanas metode.

Un tomēr, lai gan nesaprotu filmas kulta statusu, tā ir atmiņā paliekoša tieši brutalitātes dēļ, kas robežojas ar reālu noziegumu filmēšanu. Ne velti tās nosaukums latviski ir "Izdrāz mani".

Kulta filma-N004: 'Bad Taste'

Šausmu filmas nosaukums izsaka visu – šķīstošas smadzenes, asiņu šļakstīšanos, muļķīgas frāzes un vēl muļķīgākas to pavadošās grimases, citplanētiešus ar milzīgiem dibeniem un nāsīm, māju-kosmosa kuģi un galveno citplanētiešu apkarotāju, kurš visas filmas laikā savas smadzenes papildina ar citplanētiešu smadzeņu daļiņām, gluži vienkārši attaisot savu galvaskausu.

Tomēr šī pilnīgi muļķīgā laiku izniekotāja neesot tik liels mēsls, par kādu es to uzskatu, liecina pat nevērīga ielūkošanās vikipēdijā. 1987. gadā tas bijis īsts Jaunzēlandes kino šedevrs, kas ļoti labi iederējies kopējā sliktās gaumes komēdijšausmenīšu vidū.

Un tādu neesot bijis maz, par ko liecina arī pārējās šajā laikā uzņemtās „Bad Taste” režisora Pītera Džeksona filmas. Tā paša Džeksona, kuru mēs pazīstam pēc „Gredzenu pavēlnieka” un „Hobita” ekranizācijas...

Visu cieņu arī par to, ka šo asiņaino mēslu ar visiem it kā ģeniālajiem specefektiem Džeksons filmējis, būdams jaunāks par mani.

Kulta filma-N003: 'Angel of Vengeance'

Filma par brūkošu sabiedrību, kurā tās vārgākā būtne - trausla un mēma jauna sieviete - tiek novesta līdz vājprātam. Vājprāta rezultātā viņa kļūst par savas būtības pretpolu - spēcīgu, izaicinošu un seksīgu nāves mašīnu.

Ikoniski kadri un savam laikam (1981.gads!) progresīvs muzikālais pavadījums. Šķērma dūša un riebums pret mūsu attīstītās pasaules pirmatnēji zvērīgajiem instinktiem saglabājas vēl labu laiku pēc filmas noskatīšanās.

Kulta filma-N002: 'Akira'

Anime "Akira" sākās ar apokalipsi, kas mani tai piesaistīja jau ar pirmajiem kadriem. Nedaudz atgādina sapņus, kādus pieredzu pēdējā laikā - industriāla attīstība un ekonomisks uzplaukums ir īslaicīgs, jo korupcija, likumu vara un tiesībsargājošās institūcijas ir apvienotas visaptveroša totālās kontroles mehānisma ieviešanai.

Tomēr sabiedrības sabrukums šajā filmā ir tikai blakusefekts. Galveno vēsti nes ideoloģiskais vai varbūt pat reliģiskais aspekts par neizmērāmo spēku, kas ir katrā no mums un kā dēļ mēs pastāvam.

Vienīgi, kā jau anime žanrā pienākas, neizmērojamais spēks nonāk parasta jaunieša rokās, kuru visu filmu pavada viņa draugi, ātri motocikli, nākotnes arhitektūra un absolūta un bezjēdzīga vardarbība. To filmā realizē gan labie, gan ļaunie, gan sižetā tieši neiesaistītie. Asinis šķīst bagātīgi, taču pēc labākajām mangas tradīcijām neizpalikt arī no orgānu/ķermeņu deformācijām.

Tomēr līdzīgi kā Kubrika "2001. A Space Odyssey" arī šai filmai ir milzīgs fanu pulks, kurš no šīs režisora Katsuhiro Otomo 1988. gada filmas joprojām mēģina atšķetināt jaunus un jaunus simbolus. Ne velti arī "Matrix" ir ietvertas vairākas atsauces uz šo anime.

Kulta filma-N001: '2001. A Space Odyssey'

Mana pirmā, bet noteikti ne pēdējā saskarsme ar Stenlija Kubrika daiļradi. Filma, kura klaji ignorē likumu, ka kadrs jāmaina ik pēc piecpadsmit sekundēm, manu uzmanību piesaistīja visas divarpus stundas.

Biedējoša, līdz kaulam stindzinoša un intriģējoša vienlaicīgi tā izteikti ilgos kadros, kas katrs ir kā glezna, uzbur senu pagātni un nākotni, meklējot atbildi uz... nav ne jausmas, uz ko. Šķiet, visa filmas veidotāju komanda ir lietojuši smagi haluciogēnas vielas, un šādu vielu iedarbību izjūt arī ikviens, kurš filmu vienā laidā noskatās no sākuma līdz beigām.

Tā ir mistērija skaņās un krāsās, mīkla, kas tiek uzdota skatītājiem un patiesībā atbildēta simbolu valodā pašā filmā. Tikai tai nav viena atbilde - katrs kadrs slēpj kādu kodu. Kā nopratu, palasot neskaitāmās fanu lapas, tad galvenā mīkla un tās šķietamais atrisinājums ir melnais monolīts, kas nav nekas cits kā vien ekrāns.

Tomēr, cik neizprotams ir šis mans apraksts, tik savdabīga ir šī 1968. gada filma-magnēts. Protams, kaut kur pa vidu ir arī sižets, kurā mašīna ar mākslīgo intelektu cīnās ar cilvēkiem. Tomēr tas paliek otrajā plānā.

Silver lining

Kāpēc gan prātā reiz nevarētu iestāties miers, pilnīga apmierinātība ar padarīto, visu notiekošo un plānoto? Kāpēc visu laiku iekšā kaut kas urda riskēt, domāt par neiespējamo un jaukt dažādas laika dimensijas vienā?

Nupat noskatījos filmu Silver Lining un sajutos kā tās galvenais varonis. Protams, filmām ir jārada sajūta, ka to varoņi izdzīvo reālas dzīves, taču šis nebija tas gadījums. Sajutos kā Pets, kurš atgriezies no mentālās klīnikas - itin kā pēdējo divu gadu laikā būtu izliets caur sietu. Tiesa, viņa pārdzīvojumi filmā bija vairākkārt vieglāki nekā tie bija grāmatā, kas iespējams šoreiz man ļāva sevi asociēt ar šo tēlu.

Šajā laika nogrieznī ir izmēģināts teju viss un tagad iekšējā balss sauc atgriezt atpakaļ visu, kā reiz bijis pirms tā. Nonsenss, neiespējams nonsenss. Klīnikas zāles nav iedarbojušās.

Sirds palēcieni

Rakstu par korupcijas ietekmi uz ekonomiku.

Īstermiņā korupcija pat ievērojami uzlabo izaugsmes rādītājus un tādas valstis kā Somālija var šķietami kļūt par ātrāk augošajām ekonomikām pasaulē. Bet tas ir īstermiņā.

Ilgtermiņā korupcija nestrādā - koruptīvās saistības ir nestabilas un jebkādu ārējo spēku iedarbībā ātri izirst, ko pierāda kaut vai Skandināvijas piemērs.

Attiecībās ir tāpat. To gan es nerakstu.

Lietus

Pēc divu dienu sutoņas nāk lietus. Debesis aizvilkušās tumšas, un par spīti tam, ka ir tikai dienas vidus, drīz būs jāieslēdz gaisma, lai redzētu klaviatūras taustiņus. Viņa atspiedusies ar elkoņiem pret plato palodzi, piespiedusi telefonu pie auss un vēro kā pagalma kokiem satrakotais vējš rauj pa gaisu jaunās lapiņas. Pa logu arī istabā iesitas spējš vēja trieciens, sabužinot viņas nupat mazgātos matus,  un nokrakšķ lielie koka rāmji dzīvokļa otrā galā.

Dzeltenajā kleitiņā joprojām iezīmējas mitrā peldkostīma aprises, kurš tā arī nav paspējis nožūt pēc peldsezonas atklāšanas Ķīšezerā. Pleci un kailās kājas jau ir noķērušas sauli. Varbūt pat par daudz, jo izbrauciens ar riteni ieilga, Vidzemes tirgū iečekojot Latvijas tomātus un gurķus, bet Miera ielas republikā - piereģistrējot manu riteni.

Beidzas telefonsaruna, un viņa smaidošām acīm paskatās uz mani, nemaz nenojaušot, ka kādu laiku jau esmu viņu vērojis. Aiz viņas muguras iespīdas Rīgas Centra namu metāla jumti un iedārdas pērkons. "Uzliekam puķu kastes uz palodzēm?"

Mana.

Fakts

Par daudz pagātnes manā tagadnē traucē nākotnei.

Vakara maršruts

Divdesmit pirmais autobuss kādu laiku nenāk. Kāda tante ik pa divdesmit sekundēm skatās pulkstenī. Es viņu klusībā apbrīnoju - šajā stindzinošajā salā nebija ne mazākā vēlme izvilkt rokas no kabatām, lai pavilktu uz augšu piedurkni. Un nav jau arī jēgas - autobusam jānāk drīz. Vienu biju acīm pavadījis, jau nākot uz pieturu, bet ir taču darba dienas vakars, un drīz jābūt nākamajam, mierinu sevi. Tikmēr stāvu un grozu tikai acis, lai no elpas garaiņiem mitrā šalle, man lieki kustoties, nepieskartos vaigiem. Cimdi arī ir kaut kur somā, bet nē, nē, nemeklēšu, varu jau nedaudz pastāvēt.

Tur jau parādās arī zaļā svītriņa. Redzams, ka nupat aptur vienu pieturu iepriekš, bet, laikam pat durvis neattaisot, tas brauc atkal tālāk. Cilvēku, protams, maz, vakarā jau uz centru neviens vairs negrib, laikam visi ietaupījumi Ziemassvētku kāpostos noēsti, un tagad var gulēt mājās pie televizora. Nogurkst sniegs zem smagajiem riteņiem un arī man attaisās durvis.

Laiku skaitošā tante paliek - laikam gaida kādu citu ciparu. Nu, lai gaida ar, es viņas vietā iekāptu kaut uz pāris pieturām, lai atsiltu. Pa visu autobusa aizmugurējo daļu esmu vienīgais. Priekšā vairāki pensionāri kā sastrīdējušies katrs skatās uz savu pusi pa aizsvīdušajiem logiem. Aiz tiem skaidru attēlu tāpat nevar saskatīt, vien uguntiņas un atsevišķas ēku aprises. Nosēžos pie loga un iegrimstu vecu īsziņu pārskatīšanā un dzēšanā. Kopš vasaras mana lētā klucīša atmiņa jau pilna.

-"Nometņu iela. Nākamā pietura Āgenskalna tirgus." 

 Autobuss kādu laiku tur vaļā durvis, laikam šoferis pamanīja to vīru, kurš skrēja vēl no Lapu ielas stūra. Viņš, skrienot uz durvīm, vēl uzmet aci man un ielec autobusā. Nopīkstina maku un nāk apsēsties man blakus. 

 -"Tu esi.." viņš iesāk sarunu.

-"Jā," nosaku un turpinu bakstīties pa telefonu.

Viņš kādu laiku sēž neko nesakot. Var just, ka grib jautāt vēl kaut ko, bet minstinās.

-"Es jau negribu uzbāzties, tikai zināju, ka esi šajā autobusā."

-"Zinu, tagad autobusi reti nāk," nosaku.

Manu joku laikam tā arī neuztver. Neskatos, bet jūtu, kā viņš izmisis skatās apkārt - te pa logu, te uz manu telefonu, te uz pensionāriem, kuri joprojām vēro garām slīdošās uguntiņas.

-"Žēl," viņš nočukst, "tātad patiešām jau pārdevi?"

-"Kā redzi," atbildu un līdz ar pensionāriem pievēršos Āgenskalna tirgus tukšo puķu paviljonu aplūkošanai, it kā skatoties viņam garām, "nemaz nezināju, ka jūsu tik daudz. Mani patiešām vairs nekas neinteresē."

Vīrs pieceļas un iet uz vidējām durvīm.

-"Eduarda Smiļģa iela. Nākamā pietura Slokas iela," kaitinoši skaidri norunā sievietes balss. Viņš izkāpj. Garām aizslīd Uzvaras piemineklis, bibliotēkas jaunceltnes betona masīvs un zilās dzelzceļa tilta arkas. Pie "Stockman" sakāpj ļoti daudz cilvēku un jūtu, ka man nāk miegs. Ar grūtībām šajā siltumā noturu acis vēl brīdi vaļā.

-"Ģertrūdes iela."

Paveras durvis un apņem jau pieredzētais aukstums. Izkāpju un mani pie pleca paķer kāda garāmgājēja. Viņas sejā redzu divas lielas brūnas acis. Jaunā sieviete, ieraudzījusi manu skatienu, sastingst. 

-"Nokavēju," viņa iekliedzas tik klusi kā bez elpas.

-"Jā," es nosaku un dodos tālāk. Viņa paliek stāvot vēl kādu brīdi - redzu ēnu no veikala izkārtnes. Pie luksofora pagriežos. Aizgājusi.

"Nolādētie dvēseļu uzpircēji," noburkšķu. Manī paveras blakus stāvošā sieviete sarkanām acīm. Satrūkstos, bet tad viņas zīlītēs pārslēdzās satiksmi regulējošās gaismas. Varu iet.

Dzeltenas domas pelēkzilos mākoņos

Patlaban pa radio 101 skan Lianne La Havas dziesma No Room For Doubt..."we all make mistakes ..we do, I learnt from you".. Uzsita rakstīšanas sajūtu. Sen arī neesmu rakstījis, kā man jau ir ne reizi atgādināts. Tad nu tagad piesēdos.

Nesen saslaucīju ūdens svītriņas, ko uz koridora grīdas uzzīmēja mans velosipēds un izkāru līdz vīlēm izlijušās drēbes, un, nesteidzīgi žūstot, pagatavoju zivs fileju. Šodien tā arī nenopirku koka urbi, kā dēļ pārmaiņus pēc savā retajā brīvajā vakarā izlēmu izlasīt tikai divas mācību literatūras nodaļas, bet reāli iedvesma uznāca tikai vienai - pievērsos pēdējo nedēļu Iršiem, kas palikuši nelasīti.

Vēl uzmetu acis pēdējo pāris nedēļu bildēm - pozitīvas emocijas un smaidīgi notikumi, par kuriem gandrīz pats brīnos. Ne jau tāpēc, ka būtu jābūt citādi, bet tāpēc, ka starp mācībām un darbu un darbu un mācībām jau labu laiku ikviens nozagts mirklis ir kā zili priecīga rudzupuķīte pelēkzaļā rudzu jūrā - mirklīgs, bet tik izbaudāms.

Manī ieviesusies arī patīkama māju sajūta. To veido garšaugu dobīte uz loga, brāļa speciāli taisītie galdi, paša iekrāta skaistu trauku un raupju būvniecības instrumentu kolekcija, šonakt ceptā keksa smarža dzīvoklī, jau trešā grāmata, kas pienākusi uz šo adresi, ritmiska datortaustiņu skaņa no virtuves un rīta saules stari, kas pār jumtiem ik rītu lieliem vāliem sagāžas man blakus uz spilvena.

Ikvienā šūnā ienācis patīkams miers. Miers, bet ne atslābums, jo, šķiet, enerģijas ir tik, cik sen nav bijis. Lai visu paspētu, dažreiz sanāk gulēt vien pāris stundas, bet pat tajos rītos aizvien biežāk pamostos bez modinātāja. Bet vislielāko stimulu pavasaris devis smadzenēm, kas sākotnēji gausi, bet nu jau pavisam reanimējušās no ziemas "viss ir sūds" un "man ir auksti" idejām un pievērsušās daudz jaukākajām "saule spīd acīs" un "jāizmācās, lai siltajā vakarā vēl var ar riteni izbraukt loku".

Tad nu te ilustrācijai pielieku arī vienu no mazajiem šās nedēļas prieciņiem - saspēli starp mani un viņu, starp stiklu un stāju, starp mākslu un odiem.

Pūķis

Tik ļoti patika Meitene ar pūķa tetovējumu. Tik ļoti patika meitene. Fikcija, bet kādu atgādināja.

Ček-ins

1) atkārtoti nobildēta PingsUniverse headera jeb galviņas viena no ēkām - check

2) nobalsots PAR - check

3) vecākiem sarīkota sālsmaize - check

Ķeru igauņu vēju

Patlaban es slinkoju - tā vietā, lai cītīgi pievērstos tikai un vienīgi referātam par Igaunijas problēmām eiropeizācijas procesā, esmu izdarījis 1000 lietas, kuras (ne)vajadzēja:

- pēc vakarnakts reida pa sešiem veikals-kafejnīca tipa iestādījumiem un pilnu somu ar šampanieti kā pierādījumu to likumnepaklausībai un vienu vīnu pašu patērēšanai, es šorīt pagulēju ilgāk, ļaujot mani uzcelt tikai neatlaidīgiem saules stariem (jānopērk aizkari)
- mierīgā nodabā, šķiet, pāris stundas ēdis brokastis
- vērojis pasaules karti pie sienas un škrobījies, ka 2011. gada Michelin pasaules politiskajā kartē nav Kosova iezīmēta
- izlasījis wikipedia par jaunāko pasaules valsti - SS
- pielīmējis divas jaunas bildes pie sienas
- nosalis Mangaļsalas apledojušajā molā, vērojot saulrietu, zilganzaļās debesis, zaļi melno ūdeni un spilgti sarkano bāku
- uztaisījis entās tējas
- sīki izpētījs Swedbank budžeta plānotāju, izveidojis tajā sadaļas 'muffins' un 'foto pakalpojumi'
- ...
- uzrakstījis šo blogu, no kura referāts uz priekšu, protams, pats nav parakstījies ne par vārdu (labi, ka tikai līdz ceturtdienai vajag - mānu sevi, ka tas vēl tālu, bet teorijas daļu šodien vēl pabeigšu :) )

un kas pats jocīgākais - apzinos, ka man patīk rakstīt šo referātu, bet tas netraucē ierastajā veidā viegli no tā novērsties.. jālabojas!