Ir tā saldi vilinošā smarža, kas izsauc iekšēju vibrāciju, tādu kā smeldzi, skumjas un kaut ko patīkamu vienlaicīgi. Kā atverot skolas laika atmiņu kladi vai ieejot omītes istabā, kur joprojām stāv viņas lietas.
Pārskatīju bloga ierakstus, te pat nav ko pārskatīt..acīmredzami esmu ienācis tikai melnajos momentos. Iegāju arī citu publiskotajās domu pasaulēs, ierakos pāris interneta piedāvātajos informācijas avotos un pārņēma smeldzīgā smarža, kas tomēr liek pasmaidīt par to, cik viss ir paredzams, cik viss ir vienkāršs un tai pat laikā nemaināms. Visi sapņo, bet spilgtāk acīs iekrīt tie, kas atkal un atkal cenšas neatkārtot reiz pieļautas kļūdas. Kā es pats.
Šovakar bija interesanta skype saruna ar reiz labu draugu, meiteni, kas gadiem ilgi un joprojām ir uzticīga savam vienīgajam, kurš viņu čakarē kopš zinu viņus. Ir mainījies daudz, bet ne viņas uzticība savam izredzētajam un viņa klasiski nodevīgā daba. Stulbi. Bet ne tajā ir sāls. Pēc ilga laika, šķiet, pat diviem vai trim gadiem mūsu saruna bija precīzi tāda pati, kāda tā bija toreiz. Iemesls - kaut manā dzīvē mainījies ir tik daudz, es par to nerunāju. Nerunāju toreiz un nerunāju tagad. Šķiet viņa tāpat zina, kā man iet, no vadlīnijām, kuras pametu. Tik pats konstatēju, ka ne viņai, ne arī kādam citam spēju pateikt vairāk, kā manis paša novilktā robeža atļauj.
Šī atklāsme pašam vēl vairāk norāda, ka laikam pietiks, pietiks meklēt to otru ar kuru dalīties, ja nemaz to neprotu darīt un attiecīgi neko nesaņemu pretī. Vismaz ne pietiekami.
Ar nepacietību gaidu aprīļa beigas. Uz brīdi gribu aizmukt no šejienes sajūtām, šīs skumji smeldzīgās smaržas, un domāju, ka tas varētu izdoties, klīstot pa citu valsti, kur ik diena varētu būt pārbaudījums gan garīgajai, gan fiziskajai varēšanai. Klīšana pa ceļu novērš domas un izvirza citas prioritātes. Tas ir pārbaudīts un jāpārbauda vēl.
