Patlaban pa radio 101 skan Lianne La Havas dziesma No Room For Doubt..."we all make mistakes ..we do, I learnt from you".. Uzsita rakstīšanas sajūtu. Sen arī neesmu rakstījis, kā man jau ir ne reizi atgādināts. Tad nu tagad piesēdos.Nesen saslaucīju ūdens svītriņas, ko uz koridora grīdas uzzīmēja mans velosipēds un izkāru līdz vīlēm izlijušās drēbes, un, nesteidzīgi žūstot, pagatavoju zivs fileju. Šodien tā arī nenopirku koka urbi, kā dēļ pārmaiņus pēc savā retajā brīvajā vakarā izlēmu izlasīt tikai divas mācību literatūras nodaļas, bet reāli iedvesma uznāca tikai vienai - pievērsos pēdējo nedēļu Iršiem, kas palikuši nelasīti.
Vēl uzmetu acis pēdējo pāris nedēļu bildēm - pozitīvas emocijas un smaidīgi notikumi, par kuriem gandrīz pats brīnos. Ne jau tāpēc, ka būtu jābūt citādi, bet tāpēc, ka starp mācībām un darbu un darbu un mācībām jau labu laiku ikviens nozagts mirklis ir kā zili priecīga rudzupuķīte pelēkzaļā rudzu jūrā - mirklīgs, bet tik izbaudāms.
Manī ieviesusies arī patīkama māju sajūta. To veido garšaugu dobīte uz loga, brāļa speciāli taisītie galdi, paša iekrāta skaistu trauku un raupju būvniecības instrumentu kolekcija, šonakt ceptā keksa smarža dzīvoklī, jau trešā grāmata, kas pienākusi uz šo adresi, ritmiska datortaustiņu skaņa no virtuves un rīta saules stari, kas pār jumtiem ik rītu lieliem vāliem sagāžas man blakus uz spilvena.Ikvienā šūnā ienācis patīkams miers. Miers, bet ne atslābums, jo, šķiet, enerģijas ir tik, cik sen nav bijis. Lai visu paspētu, dažreiz sanāk gulēt vien pāris stundas, bet pat tajos rītos aizvien biežāk pamostos bez modinātāja. Bet vislielāko stimulu pavasaris devis smadzenēm, kas sākotnēji gausi, bet nu jau pavisam reanimējušās no ziemas "viss ir sūds" un "man ir auksti" idejām un pievērsušās daudz jaukākajām "saule spīd acīs" un "jāizmācās, lai siltajā vakarā vēl var ar riteni izbraukt loku".
Tad nu te ilustrācijai pielieku arī vienu no mazajiem šās nedēļas prieciņiem - saspēli starp mani un viņu, starp stiklu un stāju, starp mākslu un odiem.
