Kulta filma-N003: 'Angel of Vengeance'

Filma par brūkošu sabiedrību, kurā tās vārgākā būtne - trausla un mēma jauna sieviete - tiek novesta līdz vājprātam. Vājprāta rezultātā viņa kļūst par savas būtības pretpolu - spēcīgu, izaicinošu un seksīgu nāves mašīnu.

Ikoniski kadri un savam laikam (1981.gads!) progresīvs muzikālais pavadījums. Šķērma dūša un riebums pret mūsu attīstītās pasaules pirmatnēji zvērīgajiem instinktiem saglabājas vēl labu laiku pēc filmas noskatīšanās.

Kulta filma-N002: 'Akira'

Anime "Akira" sākās ar apokalipsi, kas mani tai piesaistīja jau ar pirmajiem kadriem. Nedaudz atgādina sapņus, kādus pieredzu pēdējā laikā - industriāla attīstība un ekonomisks uzplaukums ir īslaicīgs, jo korupcija, likumu vara un tiesībsargājošās institūcijas ir apvienotas visaptveroša totālās kontroles mehānisma ieviešanai.

Tomēr sabiedrības sabrukums šajā filmā ir tikai blakusefekts. Galveno vēsti nes ideoloģiskais vai varbūt pat reliģiskais aspekts par neizmērāmo spēku, kas ir katrā no mums un kā dēļ mēs pastāvam.

Vienīgi, kā jau anime žanrā pienākas, neizmērojamais spēks nonāk parasta jaunieša rokās, kuru visu filmu pavada viņa draugi, ātri motocikli, nākotnes arhitektūra un absolūta un bezjēdzīga vardarbība. To filmā realizē gan labie, gan ļaunie, gan sižetā tieši neiesaistītie. Asinis šķīst bagātīgi, taču pēc labākajām mangas tradīcijām neizpalikt arī no orgānu/ķermeņu deformācijām.

Tomēr līdzīgi kā Kubrika "2001. A Space Odyssey" arī šai filmai ir milzīgs fanu pulks, kurš no šīs režisora Katsuhiro Otomo 1988. gada filmas joprojām mēģina atšķetināt jaunus un jaunus simbolus. Ne velti arī "Matrix" ir ietvertas vairākas atsauces uz šo anime.

Kulta filma-N001: '2001. A Space Odyssey'

Mana pirmā, bet noteikti ne pēdējā saskarsme ar Stenlija Kubrika daiļradi. Filma, kura klaji ignorē likumu, ka kadrs jāmaina ik pēc piecpadsmit sekundēm, manu uzmanību piesaistīja visas divarpus stundas.

Biedējoša, līdz kaulam stindzinoša un intriģējoša vienlaicīgi tā izteikti ilgos kadros, kas katrs ir kā glezna, uzbur senu pagātni un nākotni, meklējot atbildi uz... nav ne jausmas, uz ko. Šķiet, visa filmas veidotāju komanda ir lietojuši smagi haluciogēnas vielas, un šādu vielu iedarbību izjūt arī ikviens, kurš filmu vienā laidā noskatās no sākuma līdz beigām.

Tā ir mistērija skaņās un krāsās, mīkla, kas tiek uzdota skatītājiem un patiesībā atbildēta simbolu valodā pašā filmā. Tikai tai nav viena atbilde - katrs kadrs slēpj kādu kodu. Kā nopratu, palasot neskaitāmās fanu lapas, tad galvenā mīkla un tās šķietamais atrisinājums ir melnais monolīts, kas nav nekas cits kā vien ekrāns.

Tomēr, cik neizprotams ir šis mans apraksts, tik savdabīga ir šī 1968. gada filma-magnēts. Protams, kaut kur pa vidu ir arī sižets, kurā mašīna ar mākslīgo intelektu cīnās ar cilvēkiem. Tomēr tas paliek otrajā plānā.