Lyrics and her beautiful voice

Logs(i)

Kas es tev, šo rindu nejaušais vai jaušais lasītāj, esmu? Otrs indivīds ar savām dīvainībām vai pārliekajām normalitātēm. Varbūt kāds, kas reiz tev atklājis ārkārtīgi daudz par sevi, varbūt nekas - tukša apjausma, kuras vienīgais saturs ir netverams šī ieraksta vai citu neskaitāmo personisko un anonīmo profilu radīts tēls.

Es neprotot manipulēt ar cilvēkiem. Ha, protu! Kā gan citādi izskaidrojams tas, ka tajos, kas mani nepazīst, man lielākoties jau ir izdevies radīt par sevi pozitīvu iespaidu. Daži tādu arī saglabā un papildina, citi viļas. Bet vai tā ir mana problēma? Nē, jo nemānos - es esmu es. Ja es savu tēlu veidoju par to piedomājot, tātad tas esmu es. Kopš man ir iepaticies koncepts par cilvēku kā brendu (zīmolu, ja tev tā labāk patīk), esmu ievērojis, ka man dažkārt ir svarīgāks mērķis un rīcība, kā rezultāts, līdzīgi, kā ir svarīga veļaspulvera reklāmas kampaņa un tā patēriņš, bet neviens nepārbauda, vai tas patiešām garantē žilbinošāku galarezultātu par konkurentiem. "bet tas taču arī ir svarīgi..." ..jē, jē, jē..

Bet runa nav par manipulāciju. Pārfrāzējot un varbūt pat izmainot tās vārdisko nozīmi, internets ir radījis pasauli, kurā cilvēks var sevi radīt no jauna. Varbūt tas iespējams vairākkārt, bet es palieku idejas, ka arī tas ir vienreizēju darbību kopums. Neviens, ja vien nav ļoti tuvās attiecībās, otru nespēs izprast līdz galam. Fakts. Bet šo izprašanas simulāciju gadījumos, kad tuvāki kontakti ir sociālu normu ierobežoti vai neiespējami, var nospēlēt internetā ievietotā informācija neatkarīgi no tās veida. Ja sešdesmitajos gados sāka radīt karu un politisko notikumu simulācijas TV, tad tagad ikviens cilvēks ar interneta pieeju ir apzināti vai mazāk kvalitatīvi radījis simulakru pats sev.

Un ko es daru, rakstot šo bloga ierakstu? Turpinu veidot savu simulakru izmantojot vienu no lodziņiem, ko piedāvā interneta šķietami nebeidzamās iespējas. Taču apzinos simulāciju trauslumu, tāpēc ceru, ka to uztvērēji apzinās robežu starp īstenību un vīziju, lai reiz neviltos.

Maijs

Kārtējais pārmaiņu pavasaris.

Jauna darba vieta, jauni kolēģi, pēc ilgas pauzes, līdz ar manu atgriešanos Rīgā, apritē atgriezušies pāris vecie kontakti, maz laika un, šķiet, ..maz laimīgu smaidu apkārt.

Kopumā vēl vairāk laika domām par to ko gribas, par to, ko vēlos sasniegt tuvākajā laikā. Gribu riteni - ha, tieši šādu pat vēlmi esmu piefiksējis blociņā, kad man bija 12 gadi un man atdotais mammas vecais saliekamais vairs nespēja konkurēt ar brāļa jauno bmx. Gribu dzīvokli, kurā rītos iespīd saule un vakaros nesagaida ne krēslains drēgnums, ne smacējošs karstums. Gribu brīvus vakarus, kuros pastaigāties, jo citādi dzīvošanu klusajā centrā izbaudu vien tajos retajos mirkļos, kad jāskrien uz kādu tikšanos. Dažkārt atkal sagribas mašīnu, bet ikdienā tā sagādā tik daudz nevajadzīgu problēmu, ka tā lai paliek iedomāto vēlmju sarakstā.

Konta bilance ir pāris lati līdz sazin kad gaidāmajai algai, bet jau tagad esmu mīnusos. Bet mīnusi bija tā vērti - Gruziju bija jāredz un vēlos atgriezties, sajutu tai zemē kaut ko tuvu, ne tā kā daudzviet citur.

Ko vēl gribu - izprast cilvēkus sev blakus, lai es nebūtu apgrūtinājums.