Pamostos stikla pēļos - auksti, nepiesildāmi un cieti. Stikla drumslas griezīgi čīkst, strīķējoties viena pret otru, un asi griež manu ādu pie katras mazākās kustības. Labi, ka ir atmiņas - vēl aizvakar te bija vate un silta āda, kam pieglauzties. Tagad kā zirneklis uz visām četrām, lai nesagrieztu vēnas un pirkstus, taustos uz grīdas pusi.
Tur vēsa, simtkārt krāsota un apskrapstējusi dēļu grīda. Tai pieglaužoties var dzirdēt soļus no visas pilsētas, bet man vienalga - eļļas krāsas pārklātie koka dēļi tagad šķiet vienīgais miega patvērums.
