Es zinu, es zinu, ka to pašu nodomāju gan šovasar, izlasot, šķiet, lielāko daļu latviski tulkoto Vonnegūta darbu, gan trīs ārkārtīgi saviļņojošus un sevī ievelkošus Antuāna de Sent-Ekziperī eksistenciālos, filozofiskos un autobiogrāfiskos darbus, bet ŠĪ ir labākā grāmata, kādu esmu lasījis. Līdz nākamajai, kura mani aizraus universā.
Nupat, burtiski pirms septiņām minūtēm jeb īsi pirms pusnakts aizšķīru Deivida Nikolsa grāmatas 'Mēs' sarkanos vākus.
Esmu pārliecināts, ka līdzās stāstam un valodai grāmatā katrs baudījumu gūst arī no tā, cik viegli tajā spēj atrast vietu sev. Pēdējos dažus mēnešus pieķeru sevi, kad kārtējo reizi esmu aizdomājies par kādu epizodi jau minētā franču rakstnieka de Sent-Ekziperī darbā 'Dienvidu kurjers', kurā kādu manis izdzīvotu smeldzīgu situāciju uz papīra autors bija uzlicis tā, itkā viņš būtu slepus vērojis manu iekšējo pasauli. Tiesa, to viņš darījis gandrīz pirms gadsimta, kas šo iespējamību izslēdz.
Savukārt "Mēs" lasīšana sniedza mulsinošu sajūtu - skumju prieku. Asprātīgā valoda grāmatas garumā ietērpa sāpīgu likteni - patiesībā vairākus -, gluži kā rudens krāsainība, maskē to, ka tūlīt mēs bradāsim tikai pa dubļiem bez jebkādām krāsām. Turklāt galvenais varonis par spīti savam vecumam, statusam un citām maznozīmīgām kategorijām tik ļoti bija es, ka grāmatu lasīju kā savu potenciālo nākotnes biogrāfiju, vienlaikus saprotot, cik ļoti to tādu nevēlētos un cik ļoti tā tomēr varētu tai līdzināties.
Īsumā, kā precīzi rakstīts atsauksmē uz grāmatas vāciņa, tā ir "A sad, funny, soulful joy". Iespējams, vērtīgākais veids, kā iztērēt £7,99 un, iespējams, neoriģinālākais teikums, ar ko nogriezt bloga ierakstu.
P.S. Un nē, bilde nav mana. Mana grāmata ir mīkstiem vāciņiem, noņurcīta somā un pa gultu tajās dažās reizēs, kad sapņu universs tomēr bija spēcīgāks par grāmatu.
