Pasīvu lasītāju pārvērst par aktīvu līdzpārdzīvotāju ir reta māka. Trim pēdējām rokā paņemtajām grāmatām tas izdevās.
Jurģa Liepnieka un Nila Saksa 'Nāve - tās nav beigas' bija mans pirmais krimiķis. Laikam. Cik ļoti man patika stils katras nodaļas beigās likt gaidīt aiznākamo nodaļu, kur turpināsies šajā iesāktā sižeta līnija un bagātā valoda, tik ļoti kaitināja sižeta vilkšana, bet visvairāk - nekādas beigas. Burtiski nekādas.
Man palika vairāki jautājumi gan par pašu sižetu, gan to, kāpēc šī grāmata patiesībā tapusi un kāda velna pēc vajadzēja tik dedzīgi atmaskot dažādus Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darba stilus, ja paši autori savu dzīvi paši veltījuši šādu parazītisku sistēmu veidošanai.
Nesalīdzināmi spraigāks bija klasiķa Artura Helija romāns 'Lidosta'. Man lasot bija grūti noticēt, ka autors pats nav vadījis lidostu un līdz savai pozīcijai nonācis, strādājot gandrīz visos lidostas amatos. Tas ir savdabīgs talants lasītāju acu priekšā uzburt skudru pūzni un nepazaudēt katra varoņa milzīgo emocionālo pasauli un manu uzmanību. Zinu, ka reiz jāizlasa arī viņa romāns 'Viesnīca'.
No šīs grāmatas tomēr visvairāk mani personīgi aizķēra vieglums, vienkāršība un brutālā realitātes sajūta, kādā līdz kaulam tika atsegtas divu cilvēku bezceļā nonākušās attiecības, lai pēc tam viņi šķirtos, abi apzinoties, ka tas ir tikai loģisks iznākums.
Gorkija garstāsta "Nevajadzīga cilvēka dzīve" iedvesmots izlasīju arī citu viņa darbu - 'Vasara'. Lieliskā valodā ar aizraujošu sižetu un spilgtiem tēliem uzbūvēts salkans sarkanās propagandas stāsts. Tāds laiks.
Tomēr ģēniju nevar nokaut pat man emocionāli pretīgā stāsta morāle, tieši otrādi - sapratu, ka pirms Gorkija kārtējā darba atvēršanas jānoskaidro, kādos apstākļos tas tapis un vai vēlāk nav rediģēts pēc vajadzības.
