Divdesmit pirmais autobuss kādu laiku nenāk. Kāda tante ik pa divdesmit sekundēm skatās pulkstenī. Es viņu klusībā apbrīnoju - šajā stindzinošajā salā nebija ne mazākā vēlme izvilkt rokas no kabatām, lai pavilktu uz augšu piedurkni. Un nav jau arī jēgas - autobusam jānāk drīz. Vienu biju acīm pavadījis, jau nākot uz pieturu, bet ir taču darba dienas vakars, un drīz jābūt nākamajam, mierinu sevi. Tikmēr stāvu un grozu tikai acis, lai no elpas garaiņiem mitrā šalle, man lieki kustoties, nepieskartos vaigiem. Cimdi arī ir kaut kur somā, bet nē, nē, nemeklēšu, varu jau nedaudz pastāvēt.
Tur jau parādās arī zaļā svītriņa. Redzams, ka nupat aptur vienu pieturu iepriekš, bet, laikam pat durvis neattaisot, tas brauc atkal tālāk. Cilvēku, protams, maz, vakarā jau uz centru neviens vairs negrib, laikam visi ietaupījumi Ziemassvētku kāpostos noēsti, un tagad var gulēt mājās pie televizora. Nogurkst sniegs zem smagajiem riteņiem un arī man attaisās durvis.
Laiku skaitošā tante paliek - laikam gaida kādu citu ciparu. Nu, lai gaida ar, es viņas vietā iekāptu kaut uz pāris pieturām, lai atsiltu. Pa visu autobusa aizmugurējo daļu esmu vienīgais. Priekšā vairāki pensionāri kā sastrīdējušies katrs skatās uz savu pusi pa aizsvīdušajiem logiem. Aiz tiem skaidru attēlu tāpat nevar saskatīt, vien uguntiņas un atsevišķas ēku aprises. Nosēžos pie loga un iegrimstu vecu īsziņu pārskatīšanā un dzēšanā. Kopš vasaras mana lētā klucīša atmiņa jau pilna.
-"Nometņu iela. Nākamā pietura Āgenskalna tirgus."
Autobuss kādu laiku tur vaļā durvis, laikam šoferis pamanīja to vīru, kurš skrēja vēl no Lapu ielas stūra. Viņš, skrienot uz durvīm, vēl uzmet aci man un ielec autobusā. Nopīkstina maku un nāk apsēsties man blakus.
-"Tu esi.." viņš iesāk sarunu.
-"Jā," nosaku un turpinu bakstīties pa telefonu.
Viņš kādu laiku sēž neko nesakot. Var just, ka grib jautāt vēl kaut ko, bet minstinās.
-"Es jau negribu uzbāzties, tikai zināju, ka esi šajā autobusā."
-"Zinu, tagad autobusi reti nāk," nosaku.
Manu joku laikam tā arī neuztver. Neskatos, bet jūtu, kā viņš izmisis skatās apkārt - te pa logu, te uz manu telefonu, te uz pensionāriem, kuri joprojām vēro garām slīdošās uguntiņas.
-"Žēl," viņš nočukst, "tātad patiešām jau pārdevi?"
-"Kā redzi," atbildu un līdz ar pensionāriem pievēršos Āgenskalna tirgus tukšo puķu paviljonu aplūkošanai, it kā skatoties viņam garām, "nemaz nezināju, ka jūsu tik daudz. Mani patiešām vairs nekas neinteresē."
Vīrs pieceļas un iet uz vidējām durvīm.
-"Eduarda Smiļģa iela. Nākamā pietura Slokas iela," kaitinoši skaidri norunā sievietes balss. Viņš izkāpj. Garām aizslīd Uzvaras piemineklis, bibliotēkas jaunceltnes betona masīvs un zilās dzelzceļa tilta arkas. Pie "Stockman" sakāpj ļoti daudz cilvēku un jūtu, ka man nāk miegs. Ar grūtībām šajā siltumā noturu acis vēl brīdi vaļā.
-"Ģertrūdes iela."
Paveras durvis un apņem jau pieredzētais aukstums. Izkāpju un mani pie pleca paķer kāda garāmgājēja. Viņas sejā redzu divas lielas brūnas acis. Jaunā sieviete, ieraudzījusi manu skatienu, sastingst.
-"Nokavēju," viņa iekliedzas tik klusi kā bez elpas.
-"Jā," es nosaku un dodos tālāk. Viņa paliek stāvot vēl kādu brīdi - redzu ēnu no veikala izkārtnes. Pie luksofora pagriežos. Aizgājusi.
"Nolādētie dvēseļu uzpircēji," noburkšķu. Manī paveras blakus stāvošā sieviete sarkanām acīm. Satrūkstos, bet tad viņas zīlītēs pārslēdzās satiksmi regulējošās gaismas. Varu iet.
