Kāpēc gan prātā reiz nevarētu iestāties miers, pilnīga apmierinātība ar padarīto, visu notiekošo un plānoto? Kāpēc visu laiku iekšā kaut kas urda riskēt, domāt par neiespējamo un jaukt dažādas laika dimensijas vienā?
Nupat noskatījos filmu Silver Lining un sajutos kā tās galvenais varonis. Protams, filmām ir jārada sajūta, ka to varoņi izdzīvo reālas dzīves, taču šis nebija tas gadījums. Sajutos kā Pets, kurš atgriezies no mentālās klīnikas - itin kā pēdējo divu gadu laikā būtu izliets caur sietu. Tiesa, viņa pārdzīvojumi filmā bija vairākkārt vieglāki nekā tie bija grāmatā, kas iespējams šoreiz man ļāva sevi asociēt ar šo tēlu.
Šajā laika nogrieznī ir izmēģināts teju viss un tagad iekšējā balss sauc atgriezt atpakaļ visu, kā reiz bijis pirms tā. Nonsenss, neiespējams nonsenss. Klīnikas zāles nav iedarbojušās.
