Aptuveni pirms gada te iemetu pirmos kulta filmu iespaidus. Šīs izvēlētās filmas palika tik neķītrākas, melnākas un nomācošākas, ka aprāvos. Pēc alfabēta gan tieši pirmie burti laikam sakrita man visgrūtāk sagremojamie un pieņemamie - bet apiet paša izvēlēto principu nespēju. Nākamajai, šķiet, jābūt pornogrāfiskajai 'Behind The Green Doors'. Atmetu ar roku. Uz laiku. Gan jau atkal paskatīšu, zinu, ka vairākas, kuras atbilst kulta filmu statusam, jau agrāk esmu redzējis.
Tikmēr aizķēra grāmatas. Kulta? Drīzāk ne.
Vainīga ir tā pavisam nevainīgi rozīgā, bet trāpīgi asā cēsinieka Mika Koljera 'Ceturtais lielākais Latvijā', par kuras tapšanu viņš man pats stāstīja, izgaršojami īstajā britu akcentā dzidri smejot Mūkusalas ielas tējotavā. Tobrīd nebiju vēl lasījis, bet pēcāk vajadzēja tik dabūt rokā.
Turpinājumam paķērās cita ārzemnieka - Džuzepes Tomazi di Lampedūza - arī tepat Latvijas Stāmerienā tapušais 'Gepards'. Kā teikts pēcvārdā, kuram sliecos piekrist, šajā nu jau par itāļu klasiku dēvētajā darbā ir attēlota visu laiku dziļākā aiziešanas, miršanas aina.
Tad uznāca azarts - izlasīju bezgali smaldzīgo Gorkija "Navajadzīga cilvēka dzīvi", vairākus sev tik tuvos amerikāņu fantastikas klasiķu stāstus, Vonnegūta rotaļīgi rakstītās prāta spēles "Kaķa šūpuli" un lopkautuvi, kā arī virkni latviešu stāstu, galvenokārt humoreskas.
Šovakar, precīzāk, šonakt īsi pēc diviem pēc pusnakts ar patīkamām skumjām aizvēru Joņeva "Jelgava 94". Metāls man tuvs, kaut to iepazinu jau nedaudz par vēlu, arī Jelgava un garie mati man pagāja secen (tiesa, gari mati man bija un koncertos tos purināju, bet tie netika atlaisti tikai šim iemeslam), bet šajā grāmatā ir kas daudz vairāk. Šķiet, tā ir pagātnes, atmiņu, un nepiepildītu cerību saldme - tā patīkamā sajūta, kas uznāk, ieslīgstot nopūderētajās atmiņās, kurās valda labais un foršais.
Lai gan grāmatas mēdz būt par pagātni un piedzīvoto in general, Joņeva veikums uzsita vēlmi atgriezties viņa aprakstītajā Jelgavā un laikā tik ļoti, itin kā tā būtu mana pagātne ar manām atmiņām. Pieklusināti asprātīgā valoda to padarīja vēl vienkāršāk paveicamu. Skaisti - domāju, ka ir tapusi latviešu kulta grāmata.
Pārāk gan to cildināt nedrīkst, vēl būs kā ar 'Nirvanu'...
