7,99

Es zinu, es zinu, ka to pašu nodomāju gan šovasar, izlasot, šķiet, lielāko daļu latviski tulkoto Vonnegūta darbu, gan trīs ārkārtīgi saviļņojošus un sevī ievelkošus Antuāna de Sent-Ekziperī eksistenciālos, filozofiskos un autobiogrāfiskos darbus, bet ŠĪ ir labākā grāmata, kādu esmu lasījis. Līdz nākamajai, kura mani aizraus universā.

Nupat, burtiski pirms septiņām minūtēm jeb īsi pirms pusnakts aizšķīru Deivida Nikolsa grāmatas 'Mēs' sarkanos vākus.

Esmu pārliecināts, ka līdzās stāstam un valodai grāmatā katrs baudījumu gūst arī no tā, cik viegli tajā spēj atrast vietu sev. Pēdējos dažus mēnešus pieķeru sevi, kad kārtējo reizi esmu aizdomājies par kādu epizodi jau minētā franču rakstnieka de Sent-Ekziperī darbā 'Dienvidu kurjers', kurā kādu manis izdzīvotu smeldzīgu situāciju uz papīra autors bija uzlicis tā, itkā viņš būtu slepus vērojis manu iekšējo pasauli. Tiesa, to viņš darījis gandrīz pirms gadsimta, kas šo iespējamību izslēdz.

Savukārt "Mēs" lasīšana sniedza mulsinošu sajūtu - skumju prieku. Asprātīgā valoda grāmatas garumā ietērpa sāpīgu likteni - patiesībā vairākus -, gluži kā rudens krāsainība, maskē to, ka tūlīt mēs bradāsim tikai pa dubļiem bez jebkādām krāsām. Turklāt galvenais varonis par spīti savam vecumam, statusam un citām maznozīmīgām kategorijām tik ļoti bija es, ka grāmatu lasīju kā savu potenciālo nākotnes biogrāfiju, vienlaikus saprotot, cik ļoti to tādu nevēlētos un cik ļoti tā tomēr varētu tai līdzināties.

Īsumā, kā precīzi rakstīts atsauksmē uz grāmatas vāciņa, tā ir "A sad, funny, soulful joy". Iespējams, vērtīgākais veids, kā iztērēt £7,99 un, iespējams, neoriģinālākais teikums, ar ko nogriezt bloga ierakstu.

P.S. Un nē, bilde nav mana. Mana grāmata ir mīkstiem vāciņiem, noņurcīta somā un pa gultu tajās dažās reizēs, kad sapņu universs tomēr bija spēcīgāks par grāmatu.

Spriedzes noturēšana

Pasīvu lasītāju pārvērst par aktīvu līdzpārdzīvotāju ir reta māka. Trim pēdējām rokā paņemtajām grāmatām tas izdevās.

Jurģa Liepnieka un Nila Saksa 'Nāve - tās nav beigas' bija mans pirmais krimiķis. Laikam. Cik ļoti man patika stils katras nodaļas beigās likt gaidīt aiznākamo nodaļu, kur turpināsies šajā iesāktā sižeta līnija un bagātā valoda, tik ļoti kaitināja sižeta vilkšana, bet visvairāk - nekādas beigas. Burtiski nekādas.

Man palika vairāki jautājumi gan par pašu sižetu, gan to, kāpēc šī grāmata patiesībā tapusi un kāda velna pēc vajadzēja tik dedzīgi atmaskot dažādus Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darba stilus, ja paši autori savu dzīvi paši veltījuši šādu parazītisku sistēmu veidošanai.

Nesalīdzināmi spraigāks bija klasiķa Artura Helija romāns 'Lidosta'. Man lasot bija grūti noticēt, ka autors pats nav vadījis lidostu un līdz savai pozīcijai nonācis, strādājot gandrīz visos lidostas amatos. Tas ir savdabīgs talants lasītāju acu priekšā uzburt skudru pūzni un nepazaudēt katra varoņa milzīgo emocionālo pasauli un manu uzmanību. Zinu, ka reiz jāizlasa arī viņa romāns 'Viesnīca'.

No šīs grāmatas tomēr visvairāk mani personīgi aizķēra vieglums, vienkāršība un brutālā realitātes sajūta, kādā līdz kaulam tika atsegtas divu cilvēku bezceļā nonākušās attiecības, lai pēc tam viņi šķirtos, abi apzinoties, ka tas ir tikai loģisks iznākums.

Gorkija garstāsta "Nevajadzīga cilvēka dzīve" iedvesmots izlasīju arī citu viņa darbu - 'Vasara'. Lieliskā valodā ar aizraujošu sižetu un spilgtiem tēliem uzbūvēts salkans sarkanās propagandas stāsts. Tāds laiks.

Tomēr ģēniju nevar nokaut pat man emocionāli pretīgā stāsta morāle, tieši otrādi - sapratu, ka pirms Gorkija kārtējā darba atvēršanas jānoskaidro, kādos apstākļos tas tapis un vai vēlāk nav rediģēts pēc vajadzības.

Mīlestība kā dzīves stāvoklis

Vēstures fakti un mīlestība ir divi tik nesavienojami jēdzieni. Vēsture pārstāv mirkļus pat ja tie sāk gadsimtiem ilgus stāstus, bet mīlestība ir mūžīga pat tad ja tā ilgst tikai mirkli. Vēsture tev nemanāmi var tikt veidota blakus, bet mīlestība... Mīlestība tevi ierauj līdz pēdējam atomam.

Viktora Igo romānā 'Cilvēks, kas smejas' abi šie jēdzieni ir savīti, sapīti kā bizē - viens otru krustojot un vijoties. Atklājot Lielbritānijas netīro un skaudro absolūtisma laika politiku un vēstures absurdus un vienlaikus acu priekšā uzburot vistīrāko mīlestību, kāda vien ir iespējama. Saucot gadaskaitļus un liekot izjust pirkstgalu pieskārienus starp divām mīlošām sirdīm. Dubļos un vienlaikus tik smalki. Varbūt pat pārāk skaisti.

Atvērt bengāļu klasiķa Rabindranata Tagores stāstu krājumu pēc Igo meistardarba bija kā atvērt pils durvis un iznākt pie cilvēkiem, kuri gar mūri sacēluši būdiņas. Pieticīgā, mums, rietumniekiem, šķietami primitīvā bengāļu dzīve 19. gadsimta beigās tiek uzburta ar īsiem stāstiem.

Tomēr viņa valoda gluži kā paši bengālieši tikai ļauj tev ticēt, ka esi pārāks un gudrāks. Atklājot dziļo simbolismu valodā, sarežģīto sociālo sistēmu un tradīcijas, kurās ietērptas tās pašas jūtas, tās pašas vēlmes un sapņi, Tagore pamazām ļauj lasītājam pacelties un atklāt jaunu veidu kā paskatīties uz dzīvi.

Un, lai cik pārsteidzoši vai varbūt paredzami tas nebūtu, tieši mīlestība šajā valstī, kur vēl mūsdienās valda kastu sistēma, liek pārkāpt paaudzēm ilgi veidotās iekārtas robežas un parādīt - mēs visi mīlam vienādi.

in mind

Once you wanted me to write a piece. I have thought that over and over again for years. Lately I have understood I cannot do that. Not in a small scale. You are worth a book.

Kults 1994 melnos vākos

Aptuveni pirms gada te iemetu pirmos kulta filmu iespaidus. Šīs izvēlētās filmas palika tik neķītrākas, melnākas un nomācošākas, ka aprāvos. Pēc alfabēta gan tieši pirmie burti laikam sakrita man visgrūtāk sagremojamie un pieņemamie - bet apiet paša izvēlēto principu nespēju. Nākamajai, šķiet, jābūt pornogrāfiskajai 'Behind The Green Doors'. Atmetu ar roku. Uz laiku. Gan jau atkal paskatīšu, zinu, ka vairākas, kuras atbilst kulta filmu statusam, jau agrāk esmu redzējis.

Tikmēr aizķēra grāmatas. Kulta? Drīzāk ne.

Vainīga ir tā pavisam nevainīgi rozīgā, bet trāpīgi asā cēsinieka Mika Koljera 'Ceturtais lielākais Latvijā', par kuras tapšanu viņš man pats stāstīja, izgaršojami īstajā britu akcentā dzidri smejot Mūkusalas ielas tējotavā. Tobrīd nebiju vēl lasījis, bet pēcāk vajadzēja tik dabūt rokā.

Turpinājumam paķērās cita ārzemnieka - Džuzepes Tomazi di Lampedūza - arī tepat Latvijas Stāmerienā tapušais 'Gepards'. Kā teikts pēcvārdā, kuram sliecos piekrist, šajā nu jau par itāļu klasiku dēvētajā darbā ir attēlota visu laiku dziļākā aiziešanas, miršanas aina.

Tad uznāca azarts - izlasīju bezgali smaldzīgo Gorkija "Navajadzīga cilvēka dzīvi", vairākus sev tik tuvos amerikāņu fantastikas klasiķu stāstus, Vonnegūta rotaļīgi rakstītās prāta spēles "Kaķa šūpuli" un lopkautuvi, kā arī virkni latviešu stāstu, galvenokārt humoreskas.

Šovakar, precīzāk, šonakt īsi pēc diviem pēc pusnakts ar patīkamām skumjām aizvēru Joņeva "Jelgava 94". Metāls man tuvs, kaut to iepazinu jau nedaudz par vēlu, arī Jelgava un garie mati man pagāja secen (tiesa, gari mati man bija un koncertos tos purināju, bet tie netika atlaisti tikai šim iemeslam), bet šajā grāmatā ir kas daudz vairāk. Šķiet, tā ir pagātnes, atmiņu, un nepiepildītu cerību saldme - tā patīkamā sajūta, kas uznāk, ieslīgstot nopūderētajās atmiņās, kurās valda labais un foršais.

Lai gan grāmatas mēdz būt par pagātni un piedzīvoto in general, Joņeva veikums uzsita vēlmi atgriezties viņa aprakstītajā Jelgavā un laikā tik ļoti, itin kā tā būtu mana pagātne ar manām atmiņām. Pieklusināti asprātīgā valoda to padarīja vēl vienkāršāk paveicamu. Skaisti - domāju, ka ir tapusi latviešu kulta grāmata.

Pārāk gan to cildināt nedrīkst, vēl būs kā ar 'Nirvanu'...