Laiks laisties

Kā izmukt no problēmām? Atdoties citām, lielākām. Līdzīgi kā pārkreditēties, kad zini, ka rīt nemaz nebūs darba.

Bet šoreiz ir citādāk - man vairs nav ko zaudēt. Viss, kas reiz biju, ir izdalīts.

Lēnām ar adatu spridzināju balonus un domāju, cik ilgi tie ik brīdi man spēja atgriezt tās pašas emocijas, ko jutu reiz tos saņemot. Bet man nevajag. Fotogrāfija rāmītī, breloks no sen sena ceļojuma, kartītes no Lietuvas, biļetes uz izbijušu koncertu ciniski norāda uz brīžiem, kurus nepratu apstādināt.

Bet laikam pat daba saka - nāk šķīsts sniegs, visu pārklās balta pūka, un tajā varēs vārtīties un sūkāt lāstekas. Lāstekas un vārtīties var vienmēr.

Fotogrāfijas

Fotogrāfijas tik perfekti aizvieto manu neesošo atmiņu, ka vairs negribu bildēt un vēl mazāk pārskatīt jau esošās. Katra fotogrāfija aicina atgriezties laikā ar spēju acīs iebāzt tikai pašu labāko, kas noticis.

Es vairs savai atmiņai neticu.

Šī's de kaind of gērl jū vant sou mač...

Labrīt...visu nedēļu skan galvā, kaut dziesmu nebiju sazin cik sen klausījies. HA!

We can be just half perfect

Just imagine whole ONE! - it is two of us. Together we are perfect. So if we take one of us, we are just half perfect. Mathematics. :)

But..to be half perfect, U need TO BE A PERFECT HALF. So I am improving my perfection..I am learning, being polite, working, saving some money, following the fashion and my own style, reading news and some yellow pages, watching/following the newest hits in social media, from time to time meeting my friends, helping out random people if needed, eating healthy as much as possible and much more.

But what I need most to be perfect half, is ability/skill to drop all the rest to find and give my time for the other half. It has appeared to be hardest thing for me, but all the rest somehow does not seem important at all if this one is not fulfilled.

..

Šodien viss ir pārāk nepareizi.

Spēlītes

Izmet kauliņus.. ej divus gājienus līdz nonāc zaļajā aplītī.. bet manas kārtis rāda ercena astotnieku kopā ar pīķa desmitnieku, tāpēc tagad tavs šaha zirdziņš var izlekt dubultu gājienu.. mana kārta griezt apli un, hop, tu lēnām un uzmanīgi izvelc koka klucīti no pašas Jenga torņa apakšas, apdzenu tavu zeltīto kauliņu pa klauna kāpnēm, bet tu neatpaliec, atminot pareizos vārdus Aliasa kartītē un jau atkal atgūstot savā īpašumā Monopola vērtīgāko zemes gabalu..

Acis zib, spēle izsauc traku siržu skrējienu pa lauciņiem, apejot un iemānot lamatās un brīžiem aiztraucot pa priekšu, tad atkal pārdomāti iepaliekot, bet ne brīdi nenolaižot skatienu no otra. Nav kur iespringt, šai spēlei nav uzvarētāja un laika limita. "Dīvaini," nodomāju un nodomā arī tu, bet spēlēs bez noteikumiem tikai paši esam gājienu limita noteicēji..

met! :)

Kaļu plānus

Man nav laika, tāpēc izdomāju to aizpildīt vēl ar dažām lietām, lai varētu par laika trūkumu gauzties vēl pamatotāk.

Gribu dibināt NVO! Pirmais ir piesaistīt domubiedrus. Vienam birokrātam vēstule nosūtīta.. ja piekritīs būt mans partneris, meklēšu trešo - ar juridiskām zināšanām, kādu par laimi, bet dīvainā kārtā manā paziņu lokā pat netrūkst.

Ja izdosies tikt līdz pirmajai fāzei - reāla nodibinājuma juridiskai radīšanai, paziņošu arī plašākai auditorijai :p

Ideja ir sena, bet šodien dabūju morālu dunku mugurā, ka ir laiks. Vnk daudz sasniegušie pozitīvi iesapaido un negribas šo sagrābto pozitīvo enerģiju aizlaist vējā.

TO KILL

nekas tā nenogalina kā vienaldzība.

neesmu vienaldzīgs, bet kaut kas ir jānogalina, lai pasaule kļūtu labāka visiem.

viva la beaute

Jo vairāk attālinos no cilvēkiem, jo vairāk izbaudu lietu skaistumu. Un jā - skaists ir viss vienkāršais, racionālais un vienlaikus ...tik bezjēdzīgais.

Man patīk līnijas ēkās, mašīnās un uz sienām, es esmu iemīlējies pilsētas plānojumā, luksaforu shēmās un cilvēku plūsmā no rīta pār tiltiem.

Mani sajūsmina pārmaiņas darba telpas iekārtojumā, datora dūkoņa un mana velosipēda silikona lukturīši par 3.50 gabalā.

Vēl man patīk pusstundu garas telefonsarunas par globālo politiku un vēsturi, baltijas pērles filmas visas nakts garumā par japāņu kappu un attiecībām, kuras kārto nauda.

Cilvēki pamazām kļūst par garšīgu piedevu piesātinātai dienai. Vairāk nevajag.

White BMW

Nolokām aizmugurējos sēdekļus un iekāpjam tumši zilā bembja aizmugurējā sēdeklī. Tiek uzlikts John Fruscinate un līdz grīdai iespiests gāzes pedālis, vismaz uz brīdi. Neviens nerunājam, bet visi pie šīs dziesmas atceramies balto BMW - mašīnu, kurai it viegli piedēvēt ikonisku nozīmi un mēs to darām. Kāds pagriež Murderers vēl skaļāk un mazā smilšainā ieliņa joņo gar stiklu, šķiet, pēdējoreiz.

Izbraucam uz Rīgas apvedceļa un ātrums pieaug. Kavējam, lidmašīna jau pēc stundas. Tiek uzlikts 'repeat' un katrs bass aizķer ne tikai vēdera diafragmu, liekot to izjust ar visu ķermeni, bet katru nervu, kurš izjūt gan skaņu, gan ātrumu, gan lidmašīnu ...kuru vajag nokavēt.

Es zinu, ko darīšu nākampavasar

2012. gadā:

1) man pienāksies atvaļinājums
2) es katru mēnesi būšu bik atlicis, sākot ar šo
3) es stopēšu uz dienvidiem ar mugursomu, fočiku un naudas maku
4) došos uz ... (pa šo laiku es vairākkārt pārdomāšu, kurš būs mans pirmais mērķis, bet jau tagad zinu, ka tas nebūs pēdējais)

man to vajag kā ēst..turpat jau divus gadus neesmu izstopējis ārpus Latvijas, tā ir atklāta nolaidība pret savām vajadzībām. ceļš sauc

Pasaule ir lieliska vieta, bet.. (Logs II)

Brīžiem sajūtos bezspēcīgs pret notiekošo. Nothing new...right. Bet pat tad, kad šķiet, ka dzīve ir plus-mīnuss sakārtojusies, pēkšņi no gaisa var nokrist kaut kas, kas atsviež atpakaļ laikā. Ne praktiskajā ziņā, tajā par laimi (vai nelaimi) lietas ir jau sakārtojušās vienā vai otrā veidā, un ar vienu vēja brāzienu nekas netiks sagāzts un pārkārtots. Bet emocijas, gan ir tik sasodīti nekontrolējamas, ja apkārtējie apstākļi neļauj un neļauj pamest kādu emocionālo vidi. Jau šķiet, esi prom, cita pasaule, citi cilvēki, citas domas un plāni, bet bladāc, iemetiens pa purnu un guli tajos dubļos, kur pirms mēnešiem, gadiem.

Pēdējā laikā ražoju ap sevi domubiedru grupu tam, ka interneta un informācijas laikmetā nekas nopietns un paliekošs vispār nav iespējams. Sākot ar mūžīgi gaisīgajām idejām, ideāliem un beidzot ar šķietami tik stabilajiem apstākļu kopumiem kā attiecībām, vērtībām un principiem.

Jau kādu laiku atpakaļ rakstīju par personu kā zīmolu - izveidojam tēlu un atkarībā no pašu vēlmēm un ieguldītā darba tas būs vai nu spēcīgs vai vājš. Kā biznesā - šķietami neredzamā komunikācija jeb sīkumi informācijas pasniegšanas veidā pārvērtušies par tik nozīmīgu aspektu, ka labas lietas domājam tikai par tiem cilvēkiem, kas ir pietiekami viltīgi/attapīgi, lai "mākslīgi" veidotu labo iespaidu par sevi vai arī būtu tik sirdsšķīsti, ka to pastarpināti veic citi.

Bet dažkārt šajā zīmolu pasaulē gribas atbrīvoties no simulakriem. Esot kopā ar kādu nereti gribas pateikt, davai noņemam sava tēla masku, nespēlējamies pēc sabiedrības, un pašu pieredzes uzliktajiem noteikumiem un darām tieši to, ko tajā brīdī sirds kāro.

Par to aizdomājos, vakar piehaltūrējot vienā veikalā par fotogrāfu - dala bezmaksas alkohola dzērienus, atlaides galvu reibinošas, spēlē dīdžejs, taču pārdevēji ir savā ieturēti nopietnajā stilā, šotiņu lējēji kautrīgi, bet the boss jeb vadītāja acīmredzami pār visiem saglabā lietišķu stingrību. Fak it, DJ lika tik labu funk jazz miksli, ka visas turpat piecas tur pavadītās stundas pa pusei dejoju. Nereti pamanot tieši mani, atvērās arī ienākušie klienti, smaidīja pretī un daža laba dāma pat stipri gados aizdejoja mūzikas pavadījumā stap plauktiem. Viens pāris atgriezās pat ar draugu bariņu un paziņoja, ka dēļ atmosfēras, sešiem bezmaksas vīnu un jaunā Jim Beam paraudziņiem, kā arī mūzikas šis ir labākais festiņš šodien. Bet veikala darbinieki to neizjuta un iespējams ar savas lomas nešanu tomēr atbaidīja ne vienu vien klientu, kas neiejutās ar pirmo mirkli.

Pateicoties darba dienas beigās dotajai iespējai paraudziņus kopā ar darbiniekiem piebeigt līdz galam, pamanīju, ka zem čaulām tomēr ir arī cilvēki, bet ...kur viņi bija visu dienu?

Vakara noslēgumā noskatījos vienu no lieliskakajām filmām I'm not there..jau otro reizi un tādā pat kompānijas komplektācijā. Jim Beam Red Stag, ūdenspīpe un Bob Dylan - viena persona sešu lielisku aktieru izspēlējumā..yeah. Filmas odziņa ir pats Dylana tēls - pofigists, ārējo tēlu un zīmolu noliedzējs un izsmējējs. Paraugs. Bet tomēr traģēdija, traģēdija tajā, ka viņš tāds ir viens un viņu pieņem tikai kā zvaigzni..jebkurš cits pazustu.

Negribu pazust, tāpēc radu tēlu un pieslienos vērtību sistēmām. Bet tomēr pa laikam gribu pasmieties par citu principiem un radītajiem tēliem. Tā vieglāk.

Smart MoveS

My opinion on Smart after whole day driving one:

It's small, but has amazingly large space for legs inside;
There's enough space for two guys with hand baggage (and NOTHING more);
It fits in every empty space, BUT it's steering wheel is unexplainable heavy and makes it hard to do;
It's maximum limit on speedometer is 160km/h, but it easily makes 130km/h (didn't tried more than "allowed +10km/h");
I will never, I say !never! buy one.

Gribu

Gribu, lai dienās, kad sarkani mākoņi aizklāj manas debesis, tu man melo, acīs skatoties.

Melo tā, lai ticu tev.

Melo tā, lai neticu sev.

Tev

Rakstu papīru sava likteņa veidošanai un aizdedzu svecīti par Tevi.

Es zinu, ka tu būtu tik ļoti priecājusies par mani. Pa brīdim jūtu, ka esi man blakus, manā vietā uztraucies par mani pat vairāk kā es pats, un vienmēr skaties, lai tikai tev apkārt esošajiem ir labi..kā jau tas vienmēr ir bijis. Kas pašai, tas jau atkal paliek otrajā plānā.

Tikai tagad redzu un spēju novērtēt, cik daudz Tu spēji izdarīt, citiem to pat nepamanot un nesakot. Šodien pa dienu atminējos žograušs', kādus vairs nekad neēdīšu, ..magoņmaizīts un drupačplātsmaiz. Pietrūkst Tava vienmēr karstā roka uz manas, kad gribas kādam pasūdzēties. Pietrūkst tava rosīšanās pa dārzu, kas tagad bez tevis ir tukšs. Pietrūkst uzgriezt telefonu, kura numurs vairs neeksistē. Tik daudz kā pietrūkst..

Paldies Tev!

Overtime playing

Visu dienu gribēju piezvanīt. par vēlu.

Piezvanīju. Bet nepareizi.

Par draugiem, bez el-vē

Ar sāpošām kājām, nedaudz stīvu kaklu, bet smaidīgs šodien piesēdos pie referanduma rezultātu ķidāšanas pa novadiem..darbs prasa savu. Kājas atsakās mani pacelt virs zemes augstāk par pieciem centimetriem, bet es jau tur esmu pacēlies.

Skatos excel tabulās un smaidu par Māri un Agu, par Strodu un Ģēģeri, par Eviju un viņas divām slapjajām žurkām, par Baibu, Elīnu un izlīšanu līdz pakāpei, kad kurpes labāk nest rokās, par Aigaru un viņa "karoče", par Andu un manu individuālo šokolādes kūku, par Birgeru un Rammstein, par Leldi un viņas jauno punu, par Edgaru un viņa Klusā centra biroju, par Martu un viņas gaidāmajām kāzām, par Podnieci un viņas smaidu no serbijas, par Lauru, Rēzekni un krustvārdu mīklām, par Ati, Ināru un Dzērvi un viņu aizkulišu piezīmēm un melno humoru, par Klāvu un viņa "smile and wave", par visiem kas manus vaigu muskuļus tur spriedzē :)

fak, cik labs nobeigums nedēļai, kas sākās ar vilšanos sevī! Bet, šķiet, būšu atpelnījis cieņu savās acīs. =D Noguris, bet tāda ir pazaudēta laika cena.

viva la salsa

Negulētā nakts bija tas kas vajadzīgs - esmu spirgtāks par aukstā vīna litriem, kas lija nakts garumā. Tagad domāju, vai zvanīt kritušajiem, lai mostas.. :)

Man klusumu

Tādu dienu dēļ kā šī, pašnāvība šķiet asprātīga izklaide - ja iedvesma atļauj, var pat pielietot radošu izdomu aiziešanai. Reiz Rīgas Laikā lasīju "Kas ir dzīve? Tā ir cīņa starp esību un nebūtību. Un dzīve ne ar ko neatšķiras no nāves - tas ir process. Kas ir nāve? Nezinu. Tā ir cīņa starp esamību un nebūtību. Man nāve ir miers."(1)Es gāju otrajā klasē, kad to pirmoreiz izlasīju, un atzīšos, ka ne reizi vien esmu stāvējis uz balkona malas un skatījies uz betonu tur lejā ar domu: "Tas taču būs ātri un skaisti." Vēl ne reizi vien esmu pārlasījis minēto citātu, ikreiz saprotot to citādi, bet tuvi.

Pirms pusstundas sēdējām ar Jāni Dziesmusvētku parkā un vērojām kā pīles tumsā sapeldējušas apkārt diedelēt cigarešu končikus. Jānim esot problēmas..neko nedzirdēju. Šodien man ir vienalga, šodiena ir diena, kādās, reiz mazāks būdams, stāvēju uz balkona. Nekad ne priekš kāda cita, bet sev.

Šādās dienās ap sevi sadzenu biezu pāļu žogu, kuram ne apiet, ne pārlekt, ne pa apakšu iespraukties. Tajā labprāt esmu viens, jo viens mēs esam ikkatrs vienmēr, tikai par katru cenu mākslīgi gribam piesaistīt arī citus, ko nu man darīt neļauj žogs. Un labi ka tā, jo pietiekami labs es neesmu pat sev. Šodien iegriezu sevī tik dziļi, ka vēl vismaz gadu nevarēšu smieties aiz sāpēm. Bet labi, ka pāļi. Kliedzienu nedzirdēja tālāk kā blakus esošie. Bet blakus, ak jā - tukši norakstītie plasmasas krēsli.

Iegriezu un smējos - tāda brīvības sajūta, saplūstot asarām ar smiekliem, sāpēm ar klusumu apkārt un man ar nazi. Bet dienām kā šodiena tas piederas. Dienām kā šodienām piederas viss, ko var izkliegt. Un šodien kliedzu uz sevi. Klusumā. Jo gan nāve, gan dzīve ir miers un cīņa.. Man der.


(1. - http://www.rigaslaiks.lv/Read.aspx?year=1994&month=5&page=26)

Laikapstākļi

Ienīstu ...no sirds. karstu laiku un bezgaisu. labi, ka ir negaiss, kas to aizskalo nebūtībā.

..un krāsas dabā citas. vecās - rensteles mēslos.

..un smaržas gaisā. tabakas dūmu piesmēķētajā krogus telpā ienes lapu smaržu.

divas pasaules

Cik interesanti bet mulsinoši vienlaicīgi dažkārt redzēt, ka cilvēki, ar ko runāju, vai nu hroniski nesaprot, ko saku vai to ignorē un atbild/runā pavisam kaut ko citu. Gribas atkārtot jautājumu, bet iekšējā sajūta saka, ka tas laikam nebūtu pieklājīgi.

Darba specifika gan ir pieradinājusi, ka atsevišķās amata kategorijās cilvēki citādi pat nerunā, bet kad tas nonāk līdz personīgam līmenim, sajūta, ka runāju ar televizoru.

Awesome...?

Esmu pozitīvs, atvērts, izpalīdzīgs, es esmu "pareizi domājošs" un brīvs savos uzskatos, es esmu neierobežojošs un iedvesmojošs, esmu asprātīgs, gudrs, tiešs un vienkāršs, esmu lielisks sarunu biedrs un empātisks. Esmu pat atrodams ailītē pie "desmit iedvesmojošākie cilvēki tavā dzīvē". Tas viss vienas nedēļas laikā no visdažādākajiem cilvēkiem visdažādākajās vidēs. Paldies. Šķiet nebiju saticis tik daudz draugu un paziņu vienas nedēļas laikā.

Tikai...kāpēc tagad?

Dēļu grīda (p 2) - no "identitātes apokalipses"

Pamostos stikla pēļos - auksti, nepiesildāmi un cieti. Stikla drumslas griezīgi čīkst, strīķējoties viena pret otru, un asi griež manu ādu pie katras mazākās kustības. Labi, ka ir atmiņas - vēl aizvakar te bija vate un silta āda, kam pieglauzties. Tagad kā zirneklis uz visām četrām, lai nesagrieztu vēnas un pirkstus, taustos uz grīdas pusi.

Tur vēsa, simtkārt krāsota un apskrapstējusi dēļu grīda. Tai pieglaužoties var dzirdēt soļus no visas pilsētas, bet man vienalga - eļļas krāsas pārklātie koka dēļi tagad šķiet vienīgais miega patvērums.

Lyrics and her beautiful voice

Logs(i)

Kas es tev, šo rindu nejaušais vai jaušais lasītāj, esmu? Otrs indivīds ar savām dīvainībām vai pārliekajām normalitātēm. Varbūt kāds, kas reiz tev atklājis ārkārtīgi daudz par sevi, varbūt nekas - tukša apjausma, kuras vienīgais saturs ir netverams šī ieraksta vai citu neskaitāmo personisko un anonīmo profilu radīts tēls.

Es neprotot manipulēt ar cilvēkiem. Ha, protu! Kā gan citādi izskaidrojams tas, ka tajos, kas mani nepazīst, man lielākoties jau ir izdevies radīt par sevi pozitīvu iespaidu. Daži tādu arī saglabā un papildina, citi viļas. Bet vai tā ir mana problēma? Nē, jo nemānos - es esmu es. Ja es savu tēlu veidoju par to piedomājot, tātad tas esmu es. Kopš man ir iepaticies koncepts par cilvēku kā brendu (zīmolu, ja tev tā labāk patīk), esmu ievērojis, ka man dažkārt ir svarīgāks mērķis un rīcība, kā rezultāts, līdzīgi, kā ir svarīga veļaspulvera reklāmas kampaņa un tā patēriņš, bet neviens nepārbauda, vai tas patiešām garantē žilbinošāku galarezultātu par konkurentiem. "bet tas taču arī ir svarīgi..." ..jē, jē, jē..

Bet runa nav par manipulāciju. Pārfrāzējot un varbūt pat izmainot tās vārdisko nozīmi, internets ir radījis pasauli, kurā cilvēks var sevi radīt no jauna. Varbūt tas iespējams vairākkārt, bet es palieku idejas, ka arī tas ir vienreizēju darbību kopums. Neviens, ja vien nav ļoti tuvās attiecībās, otru nespēs izprast līdz galam. Fakts. Bet šo izprašanas simulāciju gadījumos, kad tuvāki kontakti ir sociālu normu ierobežoti vai neiespējami, var nospēlēt internetā ievietotā informācija neatkarīgi no tās veida. Ja sešdesmitajos gados sāka radīt karu un politisko notikumu simulācijas TV, tad tagad ikviens cilvēks ar interneta pieeju ir apzināti vai mazāk kvalitatīvi radījis simulakru pats sev.

Un ko es daru, rakstot šo bloga ierakstu? Turpinu veidot savu simulakru izmantojot vienu no lodziņiem, ko piedāvā interneta šķietami nebeidzamās iespējas. Taču apzinos simulāciju trauslumu, tāpēc ceru, ka to uztvērēji apzinās robežu starp īstenību un vīziju, lai reiz neviltos.

Maijs

Kārtējais pārmaiņu pavasaris.

Jauna darba vieta, jauni kolēģi, pēc ilgas pauzes, līdz ar manu atgriešanos Rīgā, apritē atgriezušies pāris vecie kontakti, maz laika un, šķiet, ..maz laimīgu smaidu apkārt.

Kopumā vēl vairāk laika domām par to ko gribas, par to, ko vēlos sasniegt tuvākajā laikā. Gribu riteni - ha, tieši šādu pat vēlmi esmu piefiksējis blociņā, kad man bija 12 gadi un man atdotais mammas vecais saliekamais vairs nespēja konkurēt ar brāļa jauno bmx. Gribu dzīvokli, kurā rītos iespīd saule un vakaros nesagaida ne krēslains drēgnums, ne smacējošs karstums. Gribu brīvus vakarus, kuros pastaigāties, jo citādi dzīvošanu klusajā centrā izbaudu vien tajos retajos mirkļos, kad jāskrien uz kādu tikšanos. Dažkārt atkal sagribas mašīnu, bet ikdienā tā sagādā tik daudz nevajadzīgu problēmu, ka tā lai paliek iedomāto vēlmju sarakstā.

Konta bilance ir pāris lati līdz sazin kad gaidāmajai algai, bet jau tagad esmu mīnusos. Bet mīnusi bija tā vērti - Gruziju bija jāredz un vēlos atgriezties, sajutu tai zemē kaut ko tuvu, ne tā kā daudzviet citur.

Ko vēl gribu - izprast cilvēkus sev blakus, lai es nebūtu apgrūtinājums.

Laika ziņas

Būs saulains, mainīgs mākoņu daudzums. Vakarā pēkšņa lietus šalts. Naktī orkāns.

Rīt pasaule būs cita.

bedre

Sapratu, ka blogā pozitīvais rakstās grūtāk kā negatīvais. Kāpēc? Jo pozitīvo gribas paturēt sev, bet ar negatīvo var gāzt pa sienām, ka ķieģeļi drūp, ha.

Tad nu šodien gadījās būt pie diviem večiem ciemos:

Pirmais uzņēmējs ar pieredzi, reiz ar miljoniem operējis un arī tagad nav tos pazaudējis, bet ieguldījis iespaidīgos īpašumos. Viņa sāpe - valsts. "Manam paziņam bija labs metālu bizness, vēl nupat Ventspilī. Vienā dienā ieradās dāņi un pateica, ka viņi pērk. Iebilst nevarēja, mazi bērni un sieva taču. Pārdod ar labu šodien vai atdod rīt - tāds bija piedāvājums." Rezultātā pats atradis mierīgu viesu mājas biznesu, Rīgas uzņēmējdarbības vidi pametis.

Otrais onka ar motoru galvas vietā. No kāpurķēžnieka gateri uztaisījis, pats sev ražo elektrību un, ja gribētu, vēl kaimņus ar elektību varētu apgādāt. Viņa sāpe - valsts un tās uzņēmums Latvenergo. "Man jau jauda liela, pats nespēju patērēt, bet Latvenergo neņem - vajag speciālus ģeneratorus no noteiktas firmas, vējdzirnavu spārnus no otras firmas, bet man jau viss paša taistīts. Muļķības kaut kādas. Viņi nav ieinteresēti, ka katra mājsaimniecība pati elektrību režotu." (aptuvenās vējdzirnavu izmaksas - līdz 3000Ls un par elektrības reķiniem var aizmirst līdz mūža galam)

akmens plaukstā (p 1) - no "identitātes apokalipses"

Staigāju nolaistu galvu, acis ieurbtas dubļu klātajā asfaltā, meklējot dzīvības pazīmes. Zeme ir mirusi, pēdējās dvēseles redzētas staigājam pa Sibīrijas taigām. Tā runā balsis murgos.

Tagad tur traucas vien vilciena sastāvs Maskava-Vladivastoka, kaucot kā aizšauts vilku bars. Vilki? Bļeģ, to skatiens šodien būtu smaids manām putekļu pilnajām acīm. Vilcienā visi miruši, un vienīgi mašīnista spoks ložu caurumu līdzīgajiem acu dobumiem veras pa visiem vilciena logiem vienlaicīgi. Bet lokomatīve, raujot līdzi vagonu simtus, traucas ar savu sēro un caururbjošo skaņu pa blokmāju, izdegušu sādžu un kroplu mežu klāto Sībīrijas zemi. Šķiet, tā sagrābj un aizved pēdējo ilūziju par dzīvību.

Mani mazie Talsi kļuvuši melni un nepārvarami mīnu lauki. Spējš vējš iesit puvušas rāmas smaku no reiz jau tā netīrā ezera gultnes. Deviņi pakalni..nospļauties, šī vieta iznīka ātrāk par vakuma pilno klusumu starp sekunžu rādītāja skaļajiem klikšķiem. Pulkstenis ar sen nav redzēts, vien attāla ilūzija par laiku, ko tagad nemaz neskaitu. Vien rēķinu laiku starp vienu acis saistošu objektu un nākamo. Ko redzēt jau nemaz nav - vieta, kurā uzaugu, šajā visaptverošajā melnumā nav izšķirama.

Krāsa un sāpes tagad tiek uztvertas vienādi, atzīšos - nav vairs ne viena, ne otra. Ir tikai raupjas un asas sajūtas. Ar aprupušo pirkstu ādu satveru akmeni. Mikls un dubļains. Saltajā vējā asi škautnanais iezis apžūst, un, viļājot pirkstos, to klājošā pelēkā smilts izbirst starp pirkstiem atpakaļ dubļos. Aizveru tos kulakā un cieši saspiežu, ļaujot akmenim iegriezties rokā.

Īss metiens un izšķīst pēdējā rūts. Varbūt pavisam pēdējā.

Vakariņas

Jāatzīst, ka ziemeļbriežu gaļas konservus Lapzemē nopirku jau 2007. gada pavasarī, bet līdz šim nevienam nebija ienācis prātā tos atvērt. Tā kā termiņš ir šī gada beigas, tad vienā jaukā dienā ar tēti izdomājām nomēģināt.

Secinājumi - visi gaļas konservi (cik nu gadījies ēst) garšo vienādi.

Paldies par uzmanību :)

Krustceles

Ja nav no kā izvēlēties, ir škrobīgi, bet, ja piedāvājumu par daudz, ir pat škrobīgāk. To laikam sauc par izlaidību :)

Smarža

Ir tā saldi vilinošā smarža, kas izsauc iekšēju vibrāciju, tādu kā smeldzi, skumjas un kaut ko patīkamu vienlaicīgi. Kā atverot skolas laika atmiņu kladi vai ieejot omītes istabā, kur joprojām stāv viņas lietas.
Pārskatīju bloga ierakstus, te pat nav ko pārskatīt..acīmredzami esmu ienācis tikai melnajos momentos. Iegāju arī citu publiskotajās domu pasaulēs, ierakos pāris interneta piedāvātajos informācijas avotos un pārņēma smeldzīgā smarža, kas tomēr liek pasmaidīt par to, cik viss ir paredzams, cik viss ir vienkāršs un tai pat laikā nemaināms. Visi sapņo, bet spilgtāk acīs iekrīt tie, kas atkal un atkal cenšas neatkārtot reiz pieļautas kļūdas. Kā es pats.

Šovakar bija interesanta skype saruna ar reiz labu draugu, meiteni, kas gadiem ilgi un joprojām ir uzticīga savam vienīgajam, kurš viņu čakarē kopš zinu viņus. Ir mainījies daudz, bet ne viņas uzticība savam izredzētajam un viņa klasiski nodevīgā daba. Stulbi. Bet ne tajā ir sāls. Pēc ilga laika, šķiet, pat diviem vai trim gadiem mūsu saruna bija precīzi tāda pati, kāda tā bija toreiz. Iemesls - kaut manā dzīvē mainījies ir tik daudz, es par to nerunāju. Nerunāju toreiz un nerunāju tagad. Šķiet viņa tāpat zina, kā man iet, no vadlīnijām, kuras pametu. Tik pats konstatēju, ka ne viņai, ne arī kādam citam spēju pateikt vairāk, kā manis paša novilktā robeža atļauj.

Šī atklāsme pašam vēl vairāk norāda, ka laikam pietiks, pietiks meklēt to otru ar kuru dalīties, ja nemaz to neprotu darīt un attiecīgi neko nesaņemu pretī. Vismaz ne pietiekami.

Ar nepacietību gaidu aprīļa beigas. Uz brīdi gribu aizmukt no šejienes sajūtām, šīs skumji smeldzīgās smaržas, un domāju, ka tas varētu izdoties, klīstot pa citu valsti, kur ik diena varētu būt pārbaudījums gan garīgajai, gan fiziskajai varēšanai. Klīšana pa ceļu novērš domas un izvirza citas prioritātes. Tas ir pārbaudīts un jāpārbauda vēl.

Šahs un mats divās minūtēs

šīsdienas plāna punkti:

1)kkad naktī google!!! uzzināju, ka kāda precas (patiess prieks)

2)aizgulējos, bet bērnudārzā laiku skaita citādi un audzinātāja pieņēma manu atvainošanos, to pat īsti neņemot vērā

3)nezinot iesēdos novada priekšnieka krēslā teju blakus zemkopības ministram Dūklavam - smaids, pāris bildes un devos mājup

4)Jūrmalā vēroju villas - es tā negribētu, bezgaumīgi kkā. gribu māju mežā.

5)sēdēju starp Dienas mediju pārstāvi un Dienas tā saucamās izmeklēšanas nodaļa inspektoru un domāju, kad man īsti sūtīt cv, lai neko nenokavētu un nepārsteigtos

6)trīs karsti balzāmi, krieviska sabiedrība un kā final dziesma koncertā tiek piesaukta "I'm looking at you through the glass" .. kolosāli izpildīta

7)māju apsēduši vācieši un aizdzērušies filozofijas doktori - glāze tīra šņabja un eju uz savu pasauli.

8)drukāju šo ierakstu un dzirdu caur istabām, ka kāds piesaka šahu un matu. arlabunakti