Tādu dienu dēļ kā šī, pašnāvība šķiet asprātīga izklaide - ja iedvesma atļauj, var pat pielietot radošu izdomu aiziešanai. Reiz Rīgas Laikā lasīju "Kas ir dzīve? Tā ir cīņa starp esību un nebūtību. Un dzīve ne ar ko neatšķiras no nāves - tas ir process. Kas ir nāve? Nezinu. Tā ir cīņa starp esamību un nebūtību. Man nāve ir miers."(1)Es gāju otrajā klasē, kad to pirmoreiz izlasīju, un atzīšos, ka ne reizi vien esmu stāvējis uz balkona malas un skatījies uz betonu tur lejā ar domu: "Tas taču būs ātri un skaisti." Vēl ne reizi vien esmu pārlasījis minēto citātu, ikreiz saprotot to citādi, bet tuvi.
Pirms pusstundas sēdējām ar Jāni Dziesmusvētku parkā un vērojām kā pīles tumsā sapeldējušas apkārt diedelēt cigarešu končikus. Jānim esot problēmas..neko nedzirdēju. Šodien man ir vienalga, šodiena ir diena, kādās, reiz mazāks būdams, stāvēju uz balkona. Nekad ne priekš kāda cita, bet sev.
Šādās dienās ap sevi sadzenu biezu pāļu žogu, kuram ne apiet, ne pārlekt, ne pa apakšu iespraukties. Tajā labprāt esmu viens, jo viens mēs esam ikkatrs vienmēr, tikai par katru cenu mākslīgi gribam piesaistīt arī citus, ko nu man darīt neļauj žogs. Un labi ka tā, jo pietiekami labs es neesmu pat sev. Šodien iegriezu sevī tik dziļi, ka vēl vismaz gadu nevarēšu smieties aiz sāpēm. Bet labi, ka pāļi. Kliedzienu nedzirdēja tālāk kā blakus esošie. Bet blakus, ak jā - tukši norakstītie plasmasas krēsli.
Iegriezu un smējos - tāda brīvības sajūta, saplūstot asarām ar smiekliem, sāpēm ar klusumu apkārt un man ar nazi. Bet dienām kā šodiena tas piederas. Dienām kā šodienām piederas viss, ko var izkliegt. Un šodien kliedzu uz sevi. Klusumā. Jo gan nāve, gan dzīve ir miers un cīņa.. Man der.
(1. - http://www.rigaslaiks.lv/Read.aspx?year=1994&month=5&page=26)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru