Dzīvums

Vienu pēc otras izlasīju divas žurnālistu grāmatas. Katra no tām ir par savu tēmu, rakstīta citā žanrā un citādi uzrunā lasītāju. Pirmā bija Mika Koljera pirms mēneša man personīgi uzdāvinātā "Baltic Byline", otra - Imanta Liepiņa "Ukraina. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija".

Koljera grāmatai piemīt jau gaidīts svaigums - tā ironiski paskatās uz Latvijas sabiedrību. Atšķirībā no viņa pirmās grāmatas "Ceturtais lielākais Latvijā", kurā Koljers iesmēja par politisko vidi, šajā viss ir vēl daudz pazīstamāks un, iespējams, tāpēc jo spilgtāk izjutu viņa ironiju. Viņš raksta par Latvijā strādājošo žurnālistu ikdienas aizkulisēm tik dzīvi, ka sajūta - es šo vietu vai situāciju pazīstu. Patiesībā viņa satīra tik burvīgi paņem, jo ir patiesa. Pieļauju, ka nebūdams žurnālists, kāds cits to nemaz nesaprastu.

Liepiņa grāmata savukārt ilgi nostāvēja uz galda. Zināju, ka tas ir dokumentāls Ukrainas Maidana un Krievijas okupācijas atspoguļojums, kurā jau tāpat darba dēļ pēdējos divus gadus dzīvoju. Tagad pieķēros un izlasīju divās dienās. Spēcīgi. Un atkal jau tāpēc, ka patiesi. Ja nebūtu dumjo atkāpju par Latviju, šī noteikti būtu vērtējama kā obligātā literatūra par to, kas ir valsts, kas ir patriotisms un cik vājas patiesībā ir lielvaras, kuras darbojas uz bandītisma pamatiem.

Abās vienojošais bija žurnālists, kurš, lai arī būdams atšķirīgā vidē, tomēr vēro reālus notikumus ap sevi, un grāmatā beidzot ietver to, kas paliek ārpus rakstiem - dzīvā dzīve. Nosaukšu to par dzīvumu. Tas arī abām grāmatām piešķīra garšu.

Sistēmas traģēdija

Šodien braucu uz bērēm. Braucu uz bērēm cilvēkam, par kura aiziešanu patiesībā iekšēji pārdzīvoju tik sen, ka šobrīd to pat vairs neatceros. Tomēr pēdējās dienas pavada smeldzīga sajūta. Bez tās laikam cilvēks nav cilvēks.

Ceļā izlasīju pēdējās lapas jau sen sāktajam Teodora Draizera romānam "Amerikāņu traģēdija". Pirms paņēmu šo biezo 20. gadsimta sākumā rakstīto grāmatu no plaukta, to biju uzlūkojis, domājot, ka varbūt tā man palīdzēs izprast amerikāņus, to pamatu, uz kura uzbūvēta mūsdienu varenākā valsts.

Lasot, domas mainījās - biju nedaudz pārsteigts par nepolitisko, dziļi personiski un brīžiem filizofiski aprakstīto apjukuša jaunieša dzīvesstāstu, jo biju gaidījis ko citu. Tomēr, tuvojoties grāmatas beigām, sapratu, ka esmu alojies. Šķiet, autors (par kuru esmu pārliecināts, viņš ir zvērināts ateists) caur jaunā vīrieša pārdzīvojumiem tomēr lasītājam uzbūvē izpratni par tā brīža Ameriku un ārkārtīgajām pretrunām, kas valdīja tās sabiedrībā un samala tos, kuri nokļuva starp tām.

Interesanti, ka 20. gadsimta sākumā, kad ASV jau bija kļuvusi par ekonomikas smagsvaru, bet vēl nebija iekarojusi lielākā starptautiskā spēlētāja lomu, un tās strauji augošais bagātnieku slānis baudīja visas iespējamas izpriecas, viņu fabrikās un kompānijās strādājošais sabiedrības vairākums bija dziļi kristīgs, pieticīgs un aizspriedumu pilns. Šajā laikā sabiedrībā valdīja pretrunīgs absurds - nabadzīgais vairākums pieturējās pie savas aprobežotības, vienlaikus nekritiski apbrīnojot bagātniekus un viņu dzīvi, vienlaikus tomēr nepieļaujot, ka arī viņi varētu būt tādi.

Jā, grāmata patiesībā nav par politiku, bet vienlaikus tā tik labi to skaidro. Man kā politikas izprašanas atkarīgajam tas bija patīkams atklājums brīdī, kad jau biju nolēmis, ka šī grāmata jālasa citādi.

Bet par bērēm. Galvenais varonis ir 20. gadsimta sākuma Amerikas upuris. Jaunietis, kurš skaidri redz, ka viņam mācītais nesakrīt ar realitāti. Kā tāds 20. gadsimta sākuma Merilins Mensons. Tomēr šis varonis dzīvo citā laikā. Laikā, kad viņam savu kaisli un alkas jāslēpj, un pretrunu mocīts viņš tā arī nespēj saprast kāpēc.  Iespējams, tieši mana brauciena mērķis, rakstot šo ierakstu, un pēdējo dienu pārdomas par dzīvi grāmatu liek uztvert asāk un personīgāk. 

Kārtējo reizi pārdomāt tos dažus īpaši spēcīgos emociju brīžus paša dzīvē, kuri galu galā noteikuši, kur esmu šodien. 

Kārtējo reizi pārdomāt tos brīžus, kad emocijas apslāpētas, iespējams, pielāgojoties kādām "tā ir pareizi" vai "tā būs mierīgāk" dogmām. 

P.S. Ja lasi šo ierakstu, un domā reiz lasīt arī grāmatu, tad viens ieteikums: nepadoties pie pirmās grāmatas daļas, kura nezināmu iemeslu dēļ ir robustāka, pilna naivu autora skaidrojumu un dažbrīd pat muļķīgu pamācību. Otrā un trešā aizrāva un brīžiem bija sajūta, ka tās rakstījis vai, iespējams, tulkojis kāds cits.