Brīžiem sajūtos bezspēcīgs pret notiekošo. Nothing new...right. Bet pat tad, kad šķiet, ka dzīve ir plus-mīnuss sakārtojusies, pēkšņi no gaisa var nokrist kaut kas, kas atsviež atpakaļ laikā. Ne praktiskajā ziņā, tajā par laimi (vai nelaimi) lietas ir jau sakārtojušās vienā vai otrā veidā, un ar vienu vēja brāzienu nekas netiks sagāzts un pārkārtots. Bet emocijas, gan ir tik sasodīti nekontrolējamas, ja apkārtējie apstākļi neļauj un neļauj pamest kādu emocionālo vidi. Jau šķiet, esi prom, cita pasaule, citi cilvēki, citas domas un plāni, bet bladāc, iemetiens pa purnu un guli tajos dubļos, kur pirms mēnešiem, gadiem.
Pēdējā laikā ražoju ap sevi domubiedru grupu tam, ka interneta un informācijas laikmetā nekas nopietns un paliekošs vispār nav iespējams. Sākot ar mūžīgi gaisīgajām idejām, ideāliem un beidzot ar šķietami tik stabilajiem apstākļu kopumiem kā attiecībām, vērtībām un principiem.
Jau kādu laiku atpakaļ rakstīju par personu kā zīmolu - izveidojam tēlu un atkarībā no pašu vēlmēm un ieguldītā darba tas būs vai nu spēcīgs vai vājš. Kā biznesā - šķietami neredzamā komunikācija jeb sīkumi informācijas pasniegšanas veidā pārvērtušies par tik nozīmīgu aspektu, ka labas lietas domājam tikai par tiem cilvēkiem, kas ir pietiekami viltīgi/attapīgi, lai "mākslīgi" veidotu labo iespaidu par sevi vai arī būtu tik sirdsšķīsti, ka to pastarpināti veic citi.
Bet dažkārt šajā zīmolu pasaulē gribas atbrīvoties no simulakriem. Esot kopā ar kādu nereti gribas pateikt, davai noņemam sava tēla masku, nespēlējamies pēc sabiedrības, un pašu pieredzes uzliktajiem noteikumiem un darām tieši to, ko tajā brīdī sirds kāro.
Par to aizdomājos, vakar piehaltūrējot vienā veikalā par fotogrāfu - dala bezmaksas alkohola dzērienus, atlaides galvu reibinošas, spēlē dīdžejs, taču pārdevēji ir savā ieturēti nopietnajā stilā, šotiņu lējēji kautrīgi, bet the boss jeb vadītāja acīmredzami pār visiem saglabā lietišķu stingrību. Fak it, DJ lika tik labu funk jazz miksli, ka visas turpat piecas tur pavadītās stundas pa pusei dejoju. Nereti pamanot tieši mani, atvērās arī ienākušie klienti, smaidīja pretī un daža laba dāma pat stipri gados aizdejoja mūzikas pavadījumā stap plauktiem. Viens pāris atgriezās pat ar draugu bariņu un paziņoja, ka dēļ atmosfēras, sešiem bezmaksas vīnu un jaunā Jim Beam paraudziņiem, kā arī mūzikas šis ir labākais festiņš šodien. Bet veikala darbinieki to neizjuta un iespējams ar savas lomas nešanu tomēr atbaidīja ne vienu vien klientu, kas neiejutās ar pirmo mirkli.
Pateicoties darba dienas beigās dotajai iespējai paraudziņus kopā ar darbiniekiem piebeigt līdz galam, pamanīju, ka zem čaulām tomēr ir arī cilvēki, bet ...kur viņi bija visu dienu?
Vakara noslēgumā noskatījos vienu no lieliskakajām filmām I'm not there..jau otro reizi un tādā pat kompānijas komplektācijā. Jim Beam Red Stag, ūdenspīpe un Bob Dylan - viena persona sešu lielisku aktieru izspēlējumā..yeah. Filmas odziņa ir pats Dylana tēls - pofigists, ārējo tēlu un zīmolu noliedzējs un izsmējējs. Paraugs. Bet tomēr traģēdija, traģēdija tajā, ka viņš tāds ir viens un viņu pieņem tikai kā zvaigzni..jebkurš cits pazustu.
Negribu pazust, tāpēc radu tēlu un pieslienos vērtību sistēmām. Bet tomēr pa laikam gribu pasmieties par citu principiem un radītajiem tēliem. Tā vieglāk.
