Laika ziņas

Būs saulains, mainīgs mākoņu daudzums. Vakarā pēkšņa lietus šalts. Naktī orkāns.

Rīt pasaule būs cita.

bedre

Sapratu, ka blogā pozitīvais rakstās grūtāk kā negatīvais. Kāpēc? Jo pozitīvo gribas paturēt sev, bet ar negatīvo var gāzt pa sienām, ka ķieģeļi drūp, ha.

Tad nu šodien gadījās būt pie diviem večiem ciemos:

Pirmais uzņēmējs ar pieredzi, reiz ar miljoniem operējis un arī tagad nav tos pazaudējis, bet ieguldījis iespaidīgos īpašumos. Viņa sāpe - valsts. "Manam paziņam bija labs metālu bizness, vēl nupat Ventspilī. Vienā dienā ieradās dāņi un pateica, ka viņi pērk. Iebilst nevarēja, mazi bērni un sieva taču. Pārdod ar labu šodien vai atdod rīt - tāds bija piedāvājums." Rezultātā pats atradis mierīgu viesu mājas biznesu, Rīgas uzņēmējdarbības vidi pametis.

Otrais onka ar motoru galvas vietā. No kāpurķēžnieka gateri uztaisījis, pats sev ražo elektrību un, ja gribētu, vēl kaimņus ar elektību varētu apgādāt. Viņa sāpe - valsts un tās uzņēmums Latvenergo. "Man jau jauda liela, pats nespēju patērēt, bet Latvenergo neņem - vajag speciālus ģeneratorus no noteiktas firmas, vējdzirnavu spārnus no otras firmas, bet man jau viss paša taistīts. Muļķības kaut kādas. Viņi nav ieinteresēti, ka katra mājsaimniecība pati elektrību režotu." (aptuvenās vējdzirnavu izmaksas - līdz 3000Ls un par elektrības reķiniem var aizmirst līdz mūža galam)

akmens plaukstā (p 1) - no "identitātes apokalipses"

Staigāju nolaistu galvu, acis ieurbtas dubļu klātajā asfaltā, meklējot dzīvības pazīmes. Zeme ir mirusi, pēdējās dvēseles redzētas staigājam pa Sibīrijas taigām. Tā runā balsis murgos.

Tagad tur traucas vien vilciena sastāvs Maskava-Vladivastoka, kaucot kā aizšauts vilku bars. Vilki? Bļeģ, to skatiens šodien būtu smaids manām putekļu pilnajām acīm. Vilcienā visi miruši, un vienīgi mašīnista spoks ložu caurumu līdzīgajiem acu dobumiem veras pa visiem vilciena logiem vienlaicīgi. Bet lokomatīve, raujot līdzi vagonu simtus, traucas ar savu sēro un caururbjošo skaņu pa blokmāju, izdegušu sādžu un kroplu mežu klāto Sībīrijas zemi. Šķiet, tā sagrābj un aizved pēdējo ilūziju par dzīvību.

Mani mazie Talsi kļuvuši melni un nepārvarami mīnu lauki. Spējš vējš iesit puvušas rāmas smaku no reiz jau tā netīrā ezera gultnes. Deviņi pakalni..nospļauties, šī vieta iznīka ātrāk par vakuma pilno klusumu starp sekunžu rādītāja skaļajiem klikšķiem. Pulkstenis ar sen nav redzēts, vien attāla ilūzija par laiku, ko tagad nemaz neskaitu. Vien rēķinu laiku starp vienu acis saistošu objektu un nākamo. Ko redzēt jau nemaz nav - vieta, kurā uzaugu, šajā visaptverošajā melnumā nav izšķirama.

Krāsa un sāpes tagad tiek uztvertas vienādi, atzīšos - nav vairs ne viena, ne otra. Ir tikai raupjas un asas sajūtas. Ar aprupušo pirkstu ādu satveru akmeni. Mikls un dubļains. Saltajā vējā asi škautnanais iezis apžūst, un, viļājot pirkstos, to klājošā pelēkā smilts izbirst starp pirkstiem atpakaļ dubļos. Aizveru tos kulakā un cieši saspiežu, ļaujot akmenim iegriezties rokā.

Īss metiens un izšķīst pēdējā rūts. Varbūt pavisam pēdējā.