Staigāju nolaistu galvu, acis ieurbtas dubļu klātajā asfaltā, meklējot dzīvības pazīmes. Zeme ir mirusi, pēdējās dvēseles redzētas staigājam pa Sibīrijas taigām. Tā runā balsis murgos.
Tagad tur traucas vien vilciena sastāvs Maskava-Vladivastoka, kaucot kā aizšauts vilku bars. Vilki? Bļeģ, to skatiens šodien būtu smaids manām putekļu pilnajām acīm. Vilcienā visi miruši, un vienīgi mašīnista spoks ložu caurumu līdzīgajiem acu dobumiem veras pa visiem vilciena logiem vienlaicīgi. Bet lokomatīve, raujot līdzi vagonu simtus, traucas ar savu sēro un caururbjošo skaņu pa blokmāju, izdegušu sādžu un kroplu mežu klāto Sībīrijas zemi. Šķiet, tā sagrābj un aizved pēdējo ilūziju par dzīvību.
Mani mazie Talsi kļuvuši melni un nepārvarami mīnu lauki. Spējš vējš iesit puvušas rāmas smaku no reiz jau tā netīrā ezera gultnes. Deviņi pakalni..nospļauties, šī vieta iznīka ātrāk par vakuma pilno klusumu starp sekunžu rādītāja skaļajiem klikšķiem. Pulkstenis ar sen nav redzēts, vien attāla ilūzija par laiku, ko tagad nemaz neskaitu. Vien rēķinu laiku starp vienu acis saistošu objektu un nākamo. Ko redzēt jau nemaz nav - vieta, kurā uzaugu, šajā visaptverošajā melnumā nav izšķirama.
Krāsa un sāpes tagad tiek uztvertas vienādi, atzīšos - nav vairs ne viena, ne otra. Ir tikai raupjas un asas sajūtas. Ar aprupušo pirkstu ādu satveru akmeni. Mikls un dubļains. Saltajā vējā asi škautnanais iezis apžūst, un, viļājot pirkstos, to klājošā pelēkā smilts izbirst starp pirkstiem atpakaļ dubļos. Aizveru tos kulakā un cieši saspiežu, ļaujot akmenim iegriezties rokā.
Īss metiens un izšķīst pēdējā rūts. Varbūt pavisam pēdējā.
Tev ir talants. Smeldzīgi. Bet skaisti.
AtbildētDzēst