Vēstures fakti un mīlestība ir divi tik nesavienojami jēdzieni. Vēsture pārstāv mirkļus pat ja tie sāk gadsimtiem ilgus stāstus, bet mīlestība ir mūžīga pat tad ja tā ilgst tikai mirkli. Vēsture tev nemanāmi var tikt veidota blakus, bet mīlestība... Mīlestība tevi ierauj līdz pēdējam atomam.
Viktora Igo romānā 'Cilvēks, kas smejas' abi šie jēdzieni ir savīti, sapīti kā bizē - viens otru krustojot un vijoties. Atklājot Lielbritānijas netīro un skaudro absolūtisma laika politiku un vēstures absurdus un vienlaikus acu priekšā uzburot vistīrāko mīlestību, kāda vien ir iespējama. Saucot gadaskaitļus un liekot izjust pirkstgalu pieskārienus starp divām mīlošām sirdīm. Dubļos un vienlaikus tik smalki. Varbūt pat pārāk skaisti.
Atvērt bengāļu klasiķa Rabindranata Tagores stāstu krājumu pēc Igo meistardarba bija kā atvērt pils durvis un iznākt pie cilvēkiem, kuri gar mūri sacēluši būdiņas. Pieticīgā, mums, rietumniekiem, šķietami primitīvā bengāļu dzīve 19. gadsimta beigās tiek uzburta ar īsiem stāstiem.
Tomēr viņa valoda gluži kā paši bengālieši tikai ļauj tev ticēt, ka esi pārāks un gudrāks. Atklājot dziļo simbolismu valodā, sarežģīto sociālo sistēmu un tradīcijas, kurās ietērptas tās pašas jūtas, tās pašas vēlmes un sapņi, Tagore pamazām ļauj lasītājam pacelties un atklāt jaunu veidu kā paskatīties uz dzīvi.
Un, lai cik pārsteidzoši vai varbūt paredzami tas nebūtu, tieši mīlestība šajā valstī, kur vēl mūsdienās valda kastu sistēma, liek pārkāpt paaudzēm ilgi veidotās iekārtas robežas un parādīt - mēs visi mīlam vienādi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru