Mana pirmā, bet noteikti ne pēdējā saskarsme ar Stenlija Kubrika daiļradi. Filma, kura klaji ignorē likumu, ka kadrs jāmaina ik pēc piecpadsmit sekundēm, manu uzmanību piesaistīja visas divarpus stundas.
Biedējoša, līdz kaulam stindzinoša un intriģējoša vienlaicīgi tā izteikti ilgos kadros, kas katrs ir kā glezna, uzbur senu pagātni un nākotni, meklējot atbildi uz... nav ne jausmas, uz ko. Šķiet, visa filmas veidotāju komanda ir lietojuši smagi haluciogēnas vielas, un šādu vielu iedarbību izjūt arī ikviens, kurš filmu vienā laidā noskatās no sākuma līdz beigām.
Tā ir mistērija skaņās un krāsās, mīkla, kas tiek uzdota skatītājiem un patiesībā atbildēta simbolu valodā pašā filmā. Tikai tai nav viena atbilde - katrs kadrs slēpj kādu kodu. Kā nopratu, palasot neskaitāmās fanu lapas, tad galvenā mīkla un tās šķietamais atrisinājums ir melnais monolīts, kas nav nekas cits kā vien ekrāns.
Tomēr, cik neizprotams ir šis mans apraksts, tik savdabīga ir šī 1968. gada filma-magnēts. Protams, kaut kur pa vidu ir arī sižets, kurā mašīna ar mākslīgo intelektu cīnās ar cilvēkiem. Tomēr tas paliek otrajā plānā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru