Šodien braucu uz
bērēm. Braucu uz bērēm cilvēkam, par kura aiziešanu patiesībā iekšēji pārdzīvoju tik
sen, ka šobrīd to pat vairs neatceros. Tomēr pēdējās dienas pavada smeldzīga
sajūta. Bez tās laikam cilvēks nav cilvēks.
Ceļā izlasīju
pēdējās lapas jau sen sāktajam Teodora Draizera romānam "Amerikāņu
traģēdija". Pirms paņēmu šo biezo 20. gadsimta sākumā rakstīto grāmatu no
plaukta, to biju uzlūkojis, domājot, ka varbūt tā man palīdzēs izprast amerikāņus, to
pamatu, uz kura uzbūvēta mūsdienu varenākā valsts.
Lasot, domas
mainījās - biju nedaudz pārsteigts par nepolitisko, dziļi personiski un brīžiem filizofiski aprakstīto apjukuša jaunieša dzīvesstāstu, jo biju gaidījis ko citu. Tomēr,
tuvojoties grāmatas beigām, sapratu, ka esmu alojies. Šķiet, autors (par kuru
esmu pārliecināts, viņš ir zvērināts ateists) caur jaunā vīrieša pārdzīvojumiem
tomēr lasītājam uzbūvē izpratni par tā brīža Ameriku un ārkārtīgajām pretrunām,
kas valdīja tās sabiedrībā un samala tos, kuri nokļuva starp tām.
Interesanti, ka
20. gadsimta sākumā, kad ASV jau bija kļuvusi par ekonomikas smagsvaru, bet vēl
nebija iekarojusi lielākā starptautiskā spēlētāja lomu, un tās strauji augošais
bagātnieku slānis baudīja visas iespējamas izpriecas, viņu fabrikās un kompānijās
strādājošais sabiedrības vairākums bija dziļi kristīgs, pieticīgs un aizspriedumu
pilns. Šajā laikā sabiedrībā valdīja pretrunīgs absurds - nabadzīgais vairākums
pieturējās pie savas aprobežotības, vienlaikus nekritiski apbrīnojot bagātniekus
un viņu dzīvi, vienlaikus tomēr nepieļaujot, ka arī viņi varētu būt tādi.
Jā, grāmata patiesībā nav
par politiku, bet vienlaikus tā tik labi to skaidro. Man kā politikas
izprašanas atkarīgajam tas bija patīkams atklājums brīdī, kad jau biju nolēmis, ka šī
grāmata jālasa citādi.
Bet par bērēm.
Galvenais varonis ir 20. gadsimta sākuma Amerikas upuris. Jaunietis, kurš
skaidri redz, ka viņam mācītais nesakrīt ar realitāti. Kā tāds 20. gadsimta sākuma Merilins
Mensons. Tomēr šis varonis dzīvo citā laikā. Laikā, kad viņam savu kaisli un
alkas jāslēpj, un pretrunu mocīts viņš tā arī nespēj saprast kāpēc. Iespējams,
tieši mana brauciena mērķis, rakstot šo ierakstu, un pēdējo dienu pārdomas par dzīvi grāmatu liek uztvert
asāk un personīgāk.
Kārtējo reizi pārdomāt tos dažus īpaši spēcīgos emociju
brīžus paša dzīvē, kuri galu galā noteikuši, kur esmu šodien.
Kārtējo reizi
pārdomāt tos brīžus, kad emocijas apslāpētas, iespējams, pielāgojoties kādām
"tā ir pareizi" vai "tā būs mierīgāk" dogmām.
P.S. Ja lasi šo
ierakstu, un domā reiz lasīt arī grāmatu, tad viens ieteikums: nepadoties pie
pirmās grāmatas daļas, kura nezināmu iemeslu dēļ ir robustāka, pilna naivu
autora skaidrojumu un dažbrīd pat muļķīgu pamācību. Otrā un trešā aizrāva un
brīžiem bija sajūta, ka tās rakstījis vai, iespējams, tulkojis kāds cits.
